Valstī, kurā dzīvojam
May. 18th, 2004 | 03:08 pm
Laikam būtu pēdējais laiks pārstāt brīnīties par apkārtējo pasauli.
Nosaukumu labāk neminēšu, bet nu ir mums te Latvijā tāds viens uzņēmums, kura statuss ir akciju sabiedrība. Kopējais akciju skaits ir apm. 200 000. Precīzi nezinu. Varbūt 150 000. Kādas 30 000 akcijas pieder valstij (vienai konkrētai ministrijai). Un pirms kāda laika pārējās akcijas bija vai nu izkaisītas pa kaktiem (parasti 200 akcijas cilvēkam) vai arī viena konkrēta džeka (kurš tās bija nopircis no daudziem 200-niekiem) rokās. Bija tad vēl viens, kam tagad ir 10 000 un varbūt vēl kāds. Bet nu tas nav no svara.
Lūk, kontrolējošais īpašnieks nav sevišķi labs un galīgi neizmanto uzņēmuma potenciālu (uzņēmumam vēljoprojām nav nedz stratēģijas nedz kā). Derētu tā, ka kaut ko mainīt, jo potenciāls ir. Un tā nu gadījies, ka uzņēmuma valdē (principā na haļavu) ir divi džeki, kas gribētu bīdīt lietas. Bet vai viņi pērk akcijas?
Nu tīri teorētiski jau jā. Veids kā tas notiek: valde nolemj, ka uzņēmums jāieķīlā, un ka par šo naudu lūk šie divi censoņi varētu nopirkt no kontrolpaketes turētāja akcijas. A šams iespītējas. Nepārdos par nominālvērtību (pieņemsim, ka 1 LVL). Tik ilgi spītējas, ka beigās vairs neiztur (un par teiksim 4 LVL pārdod). Precīzu summu atkal nezinu, bet apmēram 350 000 LVL bija tie apjomi. Nav jau daudz.
Uzreiz pēc tam jaunie īpašnieki pārvēl valdi, kas arī visu noved līdz beigām un juridiski sakārto, akceptē, utt. Un valsts visā noskatās un priecājās, ka beidzot viss tiks sakārtots, un lietas sāks bīdīties.
Nosaukumu labāk neminēšu, bet nu ir mums te Latvijā tāds viens uzņēmums, kura statuss ir akciju sabiedrība. Kopējais akciju skaits ir apm. 200 000. Precīzi nezinu. Varbūt 150 000. Kādas 30 000 akcijas pieder valstij (vienai konkrētai ministrijai). Un pirms kāda laika pārējās akcijas bija vai nu izkaisītas pa kaktiem (parasti 200 akcijas cilvēkam) vai arī viena konkrēta džeka (kurš tās bija nopircis no daudziem 200-niekiem) rokās. Bija tad vēl viens, kam tagad ir 10 000 un varbūt vēl kāds. Bet nu tas nav no svara.
Lūk, kontrolējošais īpašnieks nav sevišķi labs un galīgi neizmanto uzņēmuma potenciālu (uzņēmumam vēljoprojām nav nedz stratēģijas nedz kā). Derētu tā, ka kaut ko mainīt, jo potenciāls ir. Un tā nu gadījies, ka uzņēmuma valdē (principā na haļavu) ir divi džeki, kas gribētu bīdīt lietas. Bet vai viņi pērk akcijas?
Nu tīri teorētiski jau jā. Veids kā tas notiek: valde nolemj, ka uzņēmums jāieķīlā, un ka par šo naudu lūk šie divi censoņi varētu nopirkt no kontrolpaketes turētāja akcijas. A šams iespītējas. Nepārdos par nominālvērtību (pieņemsim, ka 1 LVL). Tik ilgi spītējas, ka beigās vairs neiztur (un par teiksim 4 LVL pārdod). Precīzu summu atkal nezinu, bet apmēram 350 000 LVL bija tie apjomi. Nav jau daudz.
Uzreiz pēc tam jaunie īpašnieki pārvēl valdi, kas arī visu noved līdz beigām un juridiski sakārto, akceptē, utt. Un valsts visā noskatās un priecājās, ka beidzot viss tiks sakārtots, un lietas sāks bīdīties.