|
|
|
Jūlijs 8., 2015
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) krunka | 21:12 - tuvība
Es ierados 10.00 no rīta. sēdēja tur kādi 10 cilvēki - apmēram puse uz pirmo vizīti, otra - uz atkārtoto.
Pajautāju, kurš te pēdējais, ielāgoju puiša seju un krekla krāsu, jo nojautu, ka vēlāk tas var izrādīties izšķiroši.
Tūlīt pēc apsēšanās atklāju, ka esmu aizmirsusi līdzi telefonu, bet par laimi atradu parīzē (jā bijām uz nedēļu parīzē, dzīvojām rūķīša dzīvoklī astotajā stāvā, bija šausmīgi karsti un šis ir jau otrais ceļojums, kurš iztur mūsu kaislīgo mīlestību). Bet atpakaļ pie lietas. Tātad somā atradu parīzes kāpņutelpā atstātu grāmatu un sāku to tūdaļ lasīt (sjūzena zontāga par fotogrāfiju un karu. cik nejauši).
Sēžu jau kādas 20 minūtes, ne pa vienām durvīm neviens vēl nav iznācis, toties rindai ir pievienojušies vēl pieci cilvēki. Daži no tiem bija atnākuši jau iepriekš, tāpēc izrādās, ka pirms manis ir aptuveni 10 cilvēki. Vēlāk, kad jau pastiprinājās satraukums un kad cilvēki sāka gandrīz ar hronometru mērīt, cik ilgi viens cilvēks ir iekšā (un ja ilgāk par 20 minūtēm, tevi sodīja ar purpināšanu), katrs šāds kadrs, kas tjipa ir rindā, bet izgāja pastaigāties, atgriezās jau pavisam citā pasaulē, kur strauji tuvojas pusstundu ilgais pusdienu pārtraukums.
Drīz strupi dialogi pārvērtās garākās sarunās. Grāmatu turpināju lasīt, bet vairs nepāršķīru ne lapu. Tīri antroploģiski. Tā kā es nerunāju krieviski, tad man bija leģitīms iemesls neiesaistīties nekur citur kā tikai ik pēc piecpadsmitminūšu atkārtotās pārskaitīšanās - kurš aiz kura, kurš pēdējais, pirms kura un aiz kura vēl ir aizgājušie spoki. Sarunas vieglāk sāka raisīties, kad rindai pievienojās sieviete baltā šaurā krekliņā, dzeltenos garos svārkos, gariem tumšiem matiem, smalku sejiņu un nedaudz uzrautu degunu, viņa noķiķināja, kurš te pēdējais un puisis zilā kreklā, vidusskolas siržu lauzējs, uzreiz piesēdās tuvāk. Nu jau mēs bijām kādi 20.
- Kā tad jūs tā zaudējāt darbu?
- A es nezaudēju, man tikai vajag pabalstu.
- Jā???
Bet viņa neko vairs neteica. Viņš daudzkārt mēģināja atjaunot sarunu. Kad runāja, viņš paliecās uz priekšu, rokas atspieda pret ceļiem un caur pieri lūkojās uz viņu, vienmēr smaidīdams, viņa atgāzās, sakrustoja rokas un kājas, skatījās telefonā, pacēla acis ļoti reti, un vairāk, lai atsmaidītu tiem, kas klusē un ar smīnu noklausās šajā vieglajā, kristālskaidri dzirdamajā, bet bezcerīgajā flirtā.
Parasti jaunatnācējs pajautā, kurš pēdējais, apsēžas un pieņem savu likteni. Bet, protams, ir izņēmumi. Viena jauniete, piemēram, kā nāca tā uzreiz iegāja kabinetā, kurā notiek atkārtotās tikšanās. Ārpusē dusmās vāroties palika kādi 6, un daudziem no tiem bija norādīts viens un tas pats ierašanās laiks (sen jau kā pagājis), kāda cita sieviete kļuva par upuri, jo bija ieradusies daudz par ātru, kas atkal, protams, izraisīja sašutuma lēkmes. Katram jaunpienācējam apkopojošā veidā tika nodota informācija no iepriekšējām sarunām, lai, ja atklājas kāda kārtējā nelikumība, sašutums būtu vienots.
Mans laiks kabinetā bija ļoti īss, par ko arī iznākot laukā tiku apbalvota ar skaļu yes. Atbildēt uz jautājumu par nākotnes profesiju es, protams, varēju pārlieconošāk, bet laikam tas bija pietiekami, lai vīrietis tūlīt pat zaudētu cerības man palīdzēt atrast darbu. Esmu droša, ka tas paātrināja manu izkļūšanu. YESSS!!!
Galu galā mēs katrs tur nosēdējām vairāk nekā divas stundas (un vai tad mums, kas palikuši bez darba, tagad nepieder viss pasaules laiks?), un piedzīvojām tādu tuvību, kādu var piedzīvot tikai ar svešiniekiem.
|
Reply
|
|