|
|
|
Oktobris 3., 2009
 | 21:30 - bērni
nu ir tie trīs jaunie cilvēki, ko man šodien vajadzēja pieskatīt. uz pusstundu. Dažas dienas atpakaļ no apkārtceļiem uzzināju, ka viņiem esot astma. Putekļus noslaucīju pat vietās, kur gadiem neesmu pieskārusies, izkāru segas laukā, aizlīdu pat aiz televizora, vēl truēju logu vaļā, lai viss izvēdinās un labi, ka sāka kurināt šodein, citādi mazie cilvēki būtu nosaluši. Un tad viņi ieradās, mamma un tētis aizlaidās pēc trīs sekundēm un es paliku viena ar šiem potenciālajiem maniakiem. Noģērbu drēbes, ierosināju pazīmēt. Domāju, ka tā arī tā pusstunda paies. Pēc piecām minūtēm šiem jau visa zīmēšana apnikusi. Labi, paspēlēsim instrumentus. es paņemu ģitāru, izdalu katram pa šeikerim, puika piemetās pie džambes. vālējam. piecas minūtes no vietas. laiks paslēpēm. viņi jau biji izslēpušies visos skapjos, un mazliet pascēnojuši, ka es neko jaunu nevaru izdomāt, iebildumi, ka es esmu pārāk liela un nekur nevaru ielīst, netiek pieņemti. Augstāk par zemi un riču raču viņus nogarlaiko jau pirmajās astoņās sekundes desmitdaļās. Metamies pie mūzikas. Uzlieku jautrāko, kas man ir - james brown. Nevaldāmas dejas ieilgst, puikam apnīk, meietnes vēl tikai iesildās. Man trūkst elpas, bet priecājos, ka vismaz vienai aktivitātei piemīt ilgtspēja. Esmu gatava dejot līdz nāvei, bet puika nāvei no nekā nedarīšanas ir daudz tuvāk, tāpēc sākam spēlēt kuģus. Izliekamies, ka galds ir kuģis, lakats ir bura. mēs uzskrienam klintij un visiem jātiek uz salas, viņi visi trīs tiek uz dīvāna, es iekrītu jūrā, viņi mani velk laukā un pēc tam ieripina atpakaļ jūrā - uz grīdas. Laiks jaunai spēlei, manējam visas idejas ir cauri. Ak vēl palikušas ūdenskrāsas. Kas tiešām ir jāatstāj kā pēdējās un ja vien ir iespēja no tā izvairīties, dariet to. Viņi zīmē kā traki. Ūdens trauks ir man rokās un tas bija ļoti gudri, tad es nodarbojos ar jaunu papīru piešķiršanu, otu skalošanu ak un piedurkņu locīšanu un vēl pa vidu man jāpaspēj apbrīnot katra darbu, kas ...
un tagad man atnāca draudziņš, mēs dzersim vīnu un es pastāstīšu, kā šis viss beidzās, visdrīzāk rītu.
|
|
|
