|
|
|
Marts 4., 2008
 | 18:40 - drausmīgākais, ko esmu izdarījusi un joprojām nevaru sev piedot
Tas bija tad, kad mēs ar māsu mīlējām kellijus. viņi gatavojās braukt uz Rīgu, nevis uz koncertu, bet uz zaķusalu, uz televīzijas māju. Tad nu faniem (man tiešām kauns, bet es tāda biju) bija izsludināts konkurss, vajadzēja zvanīt un atbildēt uz jautājumiem un varēja tikt uz filmēšanos. tajos laikos mums pat sapņos nerādījās, ka kaut kur tuvumā varētu būt telefons. Bija briesmīgs laiks un kāds no mums acīmredzot šos jaukumiņus mīlēja vairāk. Tā nu māsa devās uz pastu. Pēc lielas cenšanās viņai izdevās sazvanīt 'manas' vai 'labas' vai kāda cita tīņu žurnāla redakciju (tas nebija tā, ka tu pieej pie telefona un spied pogas, nē, tu nosauc nummuru telefonistei un tad viņa dibina sakarus un tad 'pēc nelielas vilcināšanās viņa nosauc, kurā kabīnē kam jāiet) un viņa nezināja pareizo atbildi. bet es zināju.
Pa to laiku, kamēr pastā norisinās drāma, mājās mamma sāk satraukties, kur bērns tik ilgi un tā vietā, lai drēgnā krēslā pati varonīgi dotos to meklēt, viņa uztic šo pienākumu man. Mēs satikāmies pie vecā benzīntanka, kam tagad pretī ir maksima, viņa bija nobrēkusies zila, kampa gaisu un žagojās, viņa raudāja un ienīda mani, ka es neesmu gājusi līdzi, bet to neteica. Lai gan, kas to zina, varbūt viņa teica tieši to.
Pēc tam es vēl dabūju pa mizu no mammas par šo nekrietno nodevību, it kā es jau tāpat nejustos pietiekami bezspēcīgi.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |