|
Augusts 4., 2005
| 13:15 - Vienmēr uz pasaules kāds kuram bez tevis ir auksti
pamodos naktī no odu kodieniem. sakostās rokas pabāzu zem segas, kur neciešamajā karstumā gluži pretēji cerētajam patvērumam āda tikai atmiekšķējās un, kad ieniezējās, tad ar nagiem nokasīju to veseliem blāķiem. pēc tam, savām jēlajām roķelēm sāpēs raustoties šurpu turpu, ar domu spēku centos atvairīt spindzoņu. drīz jau arī mīļie sāka kost sejā (neteiksim, ka to nevarēja paredzēt). pārvilku segu pār galvu, elpoju sevis izelpoto gaisu, gaidīju glābiņu un ienīdu aizdomu un savu istabu, kas gulēja kā nosistas. vismaz replicca iekasījās pa laikam.
maniakālie insekti neklausījās manās izmisuma gaudās. tie tikai spindzēja un dūra segā savus milzu dzeloņus, gribēdami spēt izsūkt dzīvību no tās. spindzēja un dūra. sen nebiju jutusies tik ļoti vajadzīga kādam.
|
|
|
|
Sviesta Ciba |