|
|
|
Aprīlis 5., 2005
 | 11:08 - lidmašīnas
lidojošais paklājs, ar ko šonakt nonācu savā dzimtajā pilsētelē, bija tāds, ko jāpamet gaisā, tad viņš izklājas, nostiepjas un tad uz viņa jārāpjas virsū, bet tas nav tik vienkārši kā izklausās, jo sapņos nekad nekas nav vienkārši, lai gan mēs mēdzam sapņus definēt kā kaut ko, kur mēs paši visu nosakam un kur viss notiek tieši tā, kā mēs gribam.
mani mīļākie sapņi ir tieši tie, kuros lidoju. vienreiz es biju tai pašā savā miestā, kur bija sākuši braukāt trolejbusi (tur pat nav sabiedriskā transporta, tik mazs ir tas miests) un es laidelējos virs trolejbusu drātīm un ļoti uzmanījos, lai nepieskartos. iedraudzējos ar vienu vārnu.
Bet vislabāk bija lidot pa savu istabu, es tad biju pavisam maziņa, un tas vēl bija vecās mājas istabiņā, tētis mani pacēla un iestūma kā papīra lidmašīnu, un es riņķoju ap lustru.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |