|
|
|
Septembris 13., 2004
 | 14:44 - aizgāju pie klasesbiedra
viņam teicu, ka esmu dabūjusi prātīgu darbu, cenšos dzīvot pieauguša cilvēka dzīvi, teicu, ka biju skolā (mūsu kopīgajā), stāstīju visu ko, kas mani satrauc, bet nu centos pietiekami interesanti, lai viņš nenomirst aiz garlaicības. Teicu - lai kur tu arī nebūtu, ceru, ka vismaz čells tev tur ir, tad mēs pasmējāmies. Es vienmēr raudu pēc tam, kad pasmejamies. Kā tu domā, vai viņš dzird to, ko es saku vai tikai izliekas, ka ir sapratis un tāpēc smejas līdzi.
es runāju ar viņu tā kā dzīvē mēs nekad neesam runājuši, man laikam patīk viņa ieinteresētība un rāmums, nu tā, ka var just, ka manī tomēr klausās, tas atbrīvo. bet vispār man nepatīk tie kapi, ir redzēti arī labāki, turpat blakus vēcās vulkānrūpnīcas zāģētava un ik pa laikam parādās kādi strādnieki un tā. vienmēr, kad atnāku ciemos, mēģinu kaut kā nebūt iedzelt par to, ka viņš tur mierīgi ņem un guļ, kamēr apkārt dzīvāki par dzīviem staigā miljoniem tādu, kas to daudz mazāk būtu pelnījuši sava pilnīgā lietderības un kaut vai cilvēcīguma un sirds trūkuma dēļ, vienmēr kaut kā sanāk pabārstīties ar apvainojumiem, es, protams, atvainojos pēc tam. viņš ir tik kluss. viņš pat nevar pateikt, lai es eju prom
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |