ķēmojoties nopirku mutes ermoņikas. es nezināju, ka mans vectēvs, ko neesmu nekad redzējusi, tās spēlēja. es taču to nevarēju zināt, mammu, nu neraudi.

tēta māsai pašā ziemassvētku dienā 50. pēc pāris glāzēm, kad lielākai daļai kļūst vienalga, nozūdu pie savas pirmās mīlestības. martini un tā. vecie laiki un tā. ne'varētu teikt, ka nekā fiziska - sasmiešanās līdz krampim. neveikls apskāviens. tāpēc man svētki.

vidusskolā es lavījos gar savas mīlestības māju un sapņoju, kā varētu tajā iekļūt un tikai apskatīties, tikai pārlaist aci pār mēbelēm un dakšām, krūzītēm, skatījos logu rūtīs un minēju, kuras varētu būt īstās. vislaik izdomāju, kā nejauši uzduros virsū uz ielas. nejauši mani aicina uz tēju, uz kino, pastaigāties, nejauši uzsmaida un pavisam nemanāmi mani pamana. mājās regulāri risinājās dialogi spogulī un simtreiz simtsdažādās intonācijās pateikts "čau".

Un aizvakar mēs sēžam manas mīlestības dzelteni krāsotajā virtuvē, apmaināmies fotogrāfijām, ko likt drošā vietā "skuju svārku krūšu kabatā", un runājamies un runājamies, pārcilājam cd un grāmatas, murminam par savām dzīvēm un dungojam un runājamies un sasmejamies, tā īsti, viegli un sirsnīgi, sasvīdušu plaukstu, aizlūzušas balss un pārlieku lielas siekalu izdalīšanās vietā, kas mani sagaidītu gados 16. Tas nevarēja notikt agrāk, jo agrāk es būtu nomirusi. savu roku atdevusi, jebko, jebko.

bet muļķa plaukstas drebelīgi sasvīdušās un reakcija uz objekta parādīšanos joprojām tā pati. tikai objektu maiņa.