Runājot par cilvēku vērtībām. 

ceturtdien, 5.02.2009 @11:06 am | Amnestija un Objektivitāte

Ļoti nozīmīgs personības komponents ir tās virzība. Ar virzību saprotam personības darbības rosinātāju sistēmu, kas nosaka tās aktivitātes un attiecību izvēlīgumu. Stipra griba ir laba lieta, bet tā vēl nenosaka cilvēka vērtību. Var būt stipras gribas zinātnieks, kas, pārvarot grūtības, veic izcilus atklājumus, dodot cilvēcei lielas vērtības. Bet var būt arī stipras gribas zaglis. Tātad cilvēka būtībā un vērtībā nav nosakāma, nezinot tā virzību. Galvenie personības virzības kompnenti ir vajadzības, intereses, motīvi, mērķi, pārliecība un pasaules uzskats.
        
Kā tie veidojas un palīdz vai traucē cilvēkam dzīvot, mācīties un strādāt? Tas ir ļoti sarežģīts, bet svarīgs pedagoģiski psiholoģisks jautājums. e.g. divi bērni izdara vienu un to pašu darbību, teiksim, atskrien pie mātes un pastāsta, kādas blēņas izdarijis brālītis. Kā vērtēt šādu darbību? Liktos, tas taču ir ļoti labi - vecākiem jāzina par bērnu palaidnībām. Atliek tik pacildināt nebūšanu atklājēju. Gadās, ka viens no viņiem tiešām ir jāpacildina, bet otru jāsāk vērot uzmanīgāk un varbūt pat jānosoda. Visu nosaka bērna darbības motīvs, t.i. kāpēc bērns nācis ziņot par brālīša pārkāpumu. Cildināmi, ja viņš, būdāms vecākais, jau apzinās savu vietu mazāko brāļu un māsu audzināšanā, un darijis to, vēlēdams labu brālītim. Bet pavisam citādi jāvērtē šis fakts, ja darbības motīvs ir vēlēšanās pieglaimoties, iztapt vai atriebības kāre. Maksims Gorkijs teicis, ka nav nekā interesantāka un nozīmīgāka par cilvēka darbības motīviem. Tā tas patiešām arī ir.
        Motīva un motivācijas jēdzieni pat zinātnē tiek izprasti dažādi. Liekas, ka vajadzētu nošķirt trīs šādas jēdzienu nianses: motīvs -- darbības patiesais dziļākais, nereti arī neapzinātais izraisītājs un rosinātājs, motivācija -- apzinātais motīvs, un, visbeidzot, arī tāds jēdziens kā motivējums, ar ko apzīmējam vārdos izteiktu savas darbības patieso vai sagrozīto motivāciju, jo cilvēki var un mēdz apzināti slēpt patiesos motīvus, tos maskēt, arī izdomāt Visbiežāk tas notiek, lai attaisnotu savu nepareizo rīcību vai citu acīs to padarītu nozīmīgāku un cildenāku. Pusaudža gados kad jau pati rīcība nereti mēdz būt neadekvāta, neatbilstoša situācijai, tikpat neadekvāti mēdz būt tās motivējumi. Gadās, ka cilvēks kautrējas no cildenas rīcības, patiesos motīvus noklusē, bet bravūrīgi deklarē pavisam citus - nosodāus, izaicinošus.
        Katrai darbībai, rīcībai, pat katrai kustībai ir savs motīvs, taču bez šiem tīri situatīvajiem motīviem dzīves laikā veidojas arī stabilas, noturīgas motīvu sistēmas. Atzīstot motīvu lielo daudzveidību un to variēšanas spēju, jāpiebist arī par dominējošiem motīviem, kas raksturo personības virzības būtību. Ne velti jēdzienu “personības virzība” daudzi autori identificē ar jēdzienu “motivācijas sfēra”. Stabilie, noturīgie motīvi katrā personībā it kā izveido savu struktūru, kurā valda stingra hierarhiska kārtība: ir gan dominējoši, gan pakļauti motīvi. Šī sistēma ir dinamiska: Vienā situācija par dominējošajiem izvirzās vieni motīvi, otrā -- otri. Tomēr dominantes izpaužas atbilstoši cilvēka pārliecībai, pasaules uzskatam, dzīves principiem. Tāpēc motivācijas sfērā nedrīkst palikt ārpus audzināšanas.
        Motīvs ir ļoti cieši saistīts ar tādu personības virzības komponentu kā merķis. Tie dažķārt pat grūti praktiski diferencējami. Mērķis parasti mēdz būt konkrētāks un vienmēr ir apzināts. Varētu teikt, ka mērķis ir apzināts darbības vai rīcības vēlamais gala rezultāts: tas ir tas, ko cilvēks grib panākt vai sasniegt. Mērķis bieži kļūst par līdzekli, lai realizētu motīvu.
        Mērķa motīva attiecības raksturo arī tāda paradība kā mērķa gradients. To varētu definēt kā motīva spēka atkarību no mērķa attālumā laikā un telpā. Motīva spēks vienmēr pieaug līdz ar mērķa tuvošanos. To mēs katrs esam izjutuši, stāvot rindā pēc teātra biļetes vai kādas ļoti iecerētes deficīta preces. Rinda ir pagara, mēs mierīgi stāvam, jo laiku esam atbrīvojuši, bet tiklīdz mūsu rinda jau ir vietās - motīva spēks sasniedzis kulmināciju. Tāpēc vienmēr paturēsim prātā, ka tuvajiem, tālākajiem un perspektīvajiem mērķiem - katram no tiem ir sava loma un vērtība audzināšanā. Tuvie mērķi, ļoti strauji un spontāni aktivizē cilvēku, perspektīvie savukārt neļauj tik viegli iestāties pārsātinātībai, rada lieisku augsni izdomai, iniciatīvai, tuvāko un tālāko mērķu izvēlei un korekcijām. Cilvēka aktivizēšanai visefektīvākie ir tuvie mērķi, tomēr nepieciešami arī perspektīvie mērķi, piemēram jau laikus ģimenei vajadzētu domāt par vasaras brīvdienāu kopīgu pavadīšanu un sagatavošanos šim periodam. Tieši sagatavošanās posmā rodas tuvie mērķi ar savu aktivizējošo motivāciju.
        Ja motīvu izraisītais spriegums nevar izlādēties iecerētajā darbībā, var rasties nepatīkami sarežģījumi. Var izveidoties psihiskais stāvoklis, ko dēvējam par frustrāciju. Frustrāciju raksturo nepatīkams iekšējs satraukums, nervozitāte, afekta stāvoklim līdzīga apziņas sašaurināsanās un pat agresīva rīcība. Visbiežāk frustrācija rodas tad, ja ceļā uz loloto mērķi rodas nepārvarami šķēršļi (vai subjektīvi tie tādi šķiet). Pusaudža gados parasti frustrācija iestājas biežāk un izraisa konfliktus ģimenēs. Pusaudža agresivitāte izpaužas rupjībā, arī agresīvā rīcībā, it īpaši tajās ģimenēs, kurās tiek lietoti miesas sodi, pļaukas un belzieni ne tikai bērnu audzinšanā, bet pat/arī vecāku savstarpējās attiecībās. Tas notiek tad, ja pusaudzim kaut ko iecerētu aizliedzam, nedodam, ja gadās neveiksmes. Frustrācijā nonācis cilvēks nešķiro vainīgo no nevainīgā. Kas pirmais pagadās pa rokai, tas arī kļūst par agresivitātes upuri. Turklāt agresivitāte dažķārt izpaužas tikai iztēlē (bērns nolien klusākā stūrītī un iedomājas, ka viņš ir miris un mamma raud) vai arī agresivitātē pret sevi (sākas pašmocīšana gan iztēlē, gan realitāte). Visos gadijumos frustrācija ir nepatīkama gan pašam, gan citiem dezorganizē rīcību un darbību. Agresīva izrīkošanās patiešām var mazināt frustrāciju. Izdarīts, piemēram, eksperiments, kurā pirms sacensībām sportistu noved frustrācijas stāvoklī. Pēc sacensībām izrādas, ka bokserim tas likvidējies, bet vieglatlētam lielā mērā saglabājies nevaram, protams, ētisku apsvērunu dēļ dot rekomendāciju šādās situācijās iet un izkauties, jāmeklē citi ceļi un līdzekļi frustrācijas novēršanai. Der atcerēties, ka vieglāk ir frustrāciju nepieļaut nekā likvidēt tad, kad tā jau radusies. Un tomēr ir vēl viens līdzeklis - tās ir aizstājējdarbības, par kurām jau rakstīts iepriekš. Ja jūtat, ka tuvojas frustrācija, uz brīdi pārtrauciet to darbību, kuras realizēšanai radušies šķēršļi, kas šķiet nepārvarami, un sāciet domāt par kaut ko intesantu un patīkamu vai veiciet šāda tipa darbību. Jūs redzēsiet, ka nepatīkamais spriegums sāks izzust, un jūs ar skaidru saprātu, nevis ar sašaurinātu apziņu varēsit loģiski izvērtēt situāciju un, iespējams, atrast izeju, jo, kā mēdz teikt, bezizejas stāvokļu nemaz nav. Tā tas ir arī audzināšanā. Vēl tikai piebildīšu, ka frustrācija bieži nonāk arī vecāki un skolotāji, bet afektā nonācis audzinātājs var izdarīt tādas kļūdas, kas vēlāk ļoti grūti labojamas, sevišķi, ja tās ir saistītas ar kontaktu zaudēšanu.
        Nobeigumā atgriezīsimies pie stabilas motivācijas veidošanas. Tās pamatā ir cilvēka pārliecība, dzīves principi, attieksme. Paturēsim prātā, ka sabiedrībai vajadzīgi godīgi, strādīgi, cilvēki, tādi kuros dominē kolektīvistiska, nevis egocentriska motivācija.
        Kolektīvistiskā motivācija veidojas aktīvā kopīgā darbībā. Sākotnēji bērnam tā ir rotaļu darbība, kura tik bezgala daudz situāciju un iespēju vingrināties saskarsmes mākslā, apliecināt sevi godīgumā, izpalīdzībā, līdzjūtībā un daudzos citos tikumos. Atcerēsimies kaut vai rotaļas ar noteikumiem, lomu rotaļas! Rotaļā jebkuru negodīgumu uztver un nvoērtē gan rotaļu biedri, gan audzinātāji.