Svētdienas vakars, vai.. 

pirmdien, 3.10.2016 @2:19 am | Amnestija un Objektivitāte

Svētdienas vakars, vai tomēr drīzāk nakts.

Tie ir tie brīži, kad tev aiz muguras guļ nodzēries draugs, piekam otrā istabā sieva ar sīko arī dusi guļ, bet pašam nav miera un uz lāpītām pohām tu sēdi pie datora dzerot iespējams ne pēdējo aliņu un mezdams acis uz kārtējo kasjaku, kas varētu pagarināt meditācijas kursu, nodomā par to, ka filozofijas fakultātes absolventi tomēr nav metami ārā un aizmirstami.

[fonā skan https://www.youtube.com/watch?v=B77Nrbdb180 ]

Filozofijas augstkolas absolventi, kalobrācijā ar ekonomikas augstkolas absolventiem, rada teorētiski ideālu tandēmu valsts ideoloģijas un kolektīvās domāšanas/intuitīvās rīcības plānveida rīcības grupu. Es šaubos, ka valstī spec nodaļas nevervē izcilākos prātus šajās jomās, kas varētu tik krasi ietekmēt valsts vīziju, t.sk. nākotni, kaut arī desmitgades projekcija rāda pretēju bildi.

Jo kāds gan cits varētu būt pielietojums filozofiem? Protams, ka vairums no viņiem strādā restorānos par trauku mazgātājiem vai arī taksistiem(ko pierāda šīs dienas incidenti(par kuriem nerunāsim)), un nesūdzās, bet nu reāla pielietojuma, pa lielam viniem mūsdienās nav, ja nu tikai politiskās ideloģijas izveidošanā(ko daļēji varētu arī izdarīt paši politologi, bet diemžēl, kā rāda prakse Latvijā, viņiem trūkst izdomas šajos jautājumos.).


Runas, Runas! BET, vispār gribēju runāt par meditāciju.

Šodien aprit 12 diena kopš es izmēģinu intensīvo meditācijas kursu, kas dīvainā kārtā man palīdz tikt galā ar veģetatīvo distoniju. Pieņemsim aizvakar, neizpildot pilno nodarbību, iemiegu. Gulēt, mūsdienās ir diezgan forši. Piekam, gulēt kvalitātīvi, ir diezgan forši. Arī dzert ir forši, bet pohas nogalina, līdz ar ko, jāmeditē.

Aizvakar meditējot iemigu, pamodos pēc divām stundām izbijies un vēlreiz nomēģināju kursu. Tas bija tas brīdis, ka es sapratu, ka tomēr pie meditācijas ir jāpiejiet ar nelielu piesardzību, jo redz, pēc manas teorēijas, lai sajuktu prātā ir nepieciešams vien apšaubīt realitātes uztveri, ko atklāti runājot, var diezgan viegli, bet atgriezties pie sabiedrībā pieņemtās realitātes uztveres ir diezgan grūti - ja vien tu neiekod pirkstā, kā to dariju es-.