Atmodos un sāku rēkt. 

svētdien, 11.08.2013 @4:39 pm | Amnestija un Objektivitāte

Gan jau, ka daudzi no jums ir pieredzējuši šos dīvainos paģiru murgus. Lūk šorīt, vai konkrētāk, šodien atmodos no šāda murga, kas patiesībā man lika nedaudz pasmieties. Tātad.

Ir vēls vakars, līst lietus, bet ir pārsteidzoši gaišs, jo plašo gaismas spektru rada blakus sprāgstošie pirotehnikas lādiņi. Ieracies šaurā, bet slapjā tranšejā, nedaudz apstulbināts no skaņas ar piespiestu automātu pie krūtīm, guļ jauneklis.

Brīdi kad viņam galvai pāri pārlido kārtējais gaismas lādiņš, viņš mierīgi noskatoties tajā, it kā tā būtu kārtējā krītošā zvaigzne, nodomā

- Velns parāvis, kā gan es šeit nonācu? Tā vien šķiet, ka vakar vēl bija tik daudz iespēju, bet šobrīd nekas nav vairs atlicis.

Burtiski pēc mirkļa, paceļot blakus guļošo krūzīti un apgriežot viņu otrādāk, viņš izkliedz

- Aplūko pats! Nekas vairs nav atlicis!
Tajā brīdi es atmostos, ar pamatīgu sausumu mutē un manā acu priekšā, stāv šī iepriekš minētā krūze. Viņā tik tiešām nekas vairs nav atlicis.