Zušu migrācijas mega-prikols 

ceturtdien, 26.08.2010 @3:10 am | Amnestija un Objektivitāte

Kādu vakaru lasīju grāmatiņu, kurā hronoloģiskā secībā uzskaitīti dažādi zinātnes atklājumi, sākot no 3 500 g. p. m. ē. līdz 21. gs. un te pēkšņi 1922. gadam veltītajās lappusēs uzdūros kaut kam pirmajā acu uzmetienā galēji triviālam – “Zušu migrācija”.

Izrādījās, ka cilvēce bija nodefinējusi planētu kustības likumus (1609. g., J. Keplers), ieraudzījusi mikroskopā mikro-pasauli (1673. g. A van Levenhuks), pierādījusi Pi iracionalitāti (1768. g., J. H. Lamberts), izveidojusi pirmo elektrisko bateriju (1799. g., A. Volta), atšifrējusi Ēģitpes hieroglifus un Rozetas akmeni (1822. g., J. F. Šampoljons), izstrādājusi evolūcijas teoriju (1859. g., Č. Dārvins), sastādījusi periodisko elementu tabulu (1869. g., D. Mendeļejevs), atklājusi elektronu (1897. g., Dž., Dž. Tomsons), paspīdzinājusi suņus (1904. g., I. P. Pavlovs) un aprakstījusi speciālo relativitātes teoriju (1905. g., A. Einšteins), kad beidzot ņekijam Johanesam Šmitam izdevās atklāt, kurp dodas nārstot pus-pasaules zuši, kad sasniedz nārsta vecumu un pamet savas dzimtās upes.

Lai arī zuši visu mūžu uzturas saldūdens upēs, tomēr nārstot dodas jūrā un, lūk, līdz 1922. gadam esot bijusi pilnīga mistika, kas notiek ar zuti, kad viņš (pareizāk jau, laikam, viņa) pamet upi un dodas jūrā. Praktiski jau ar to momentu, kad zutis pamet upi un ieiet jūrā, viņš pilnībā pazūdot no ihtiologu radariem.. kā akā iekritis… vairs nav un viss…

Arī Johaness Šmits nebija tik paradoksāli veiksmīgs, lai varētu izsekot kādam konkrētam zutim. Izrādījās, ka zušus atklātā okeānā sastapt ir tuvu neiespējamai misijai (līdz šai dienai Atlantijas okeānā ir izdevies noķert uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmu daudzumu pieaugušu zušu). Toties, ļoti pacenšoties, atklātā okeānā var noķert zušu mazuļus. Tas, ko Šmitam izdevās paveikt – sastādīt karti ar zušu mazuļu garuma izmēriem, kad viņi no savas dzimtās vietas dodas atpakaļ uz savām (savu vecāku) upēm.

Šādā veidā Šmitam izdevās nopeilēt, ka pilnīgi visi Eiropas un Z-Amerikas austrumkrasta akvatorija zuši dodas uz Sargasu jūru. Un tagad interesantais – līdz šai dienai nevienam nav izdevies sastapt Sargasu jūrā pieaugušu zuti. Nevienu pašu! Visu gandrīz 90 gadu laikā!

Es lasīju par šo mistisko zušu migrāciju un domāju: “Nu common! Nu tak piestipriniet beidzot vienam zutim raidītāju un izsekojiet, kā šis precīzi peld. Vai tiešām tas vēl nevienam nav ienācis prātā?” Izrādās, ka šāda doma prātā bija ienākusi jau no pašiem pētījumu pirmsākumiem. Un izrādījās, ka tie zuši peld baigi lēni – pa 15 km dienā. Tāds zutis nebija diez ko tāli ticis, kad viņam piestiprinātā raidītāja baterija jau bija nosēdusies. Pēc dažiem pirmajiem neveiksmīgajiem mēģinājumiem zušu izsekošanas progamma tika iesaldēta uz gadu desmitiem.

Pavisam nesen zušu izsekošanai tika taisīts piegājiens numur Divi. 2009. gadā pie Īrijas krastiem jūrā tika ielaisti 22 nārsta zuši ar piestiprinātiem raidītājiem, kam bija jāvāc dati par zušu ceļu 6 mēnešu garumā, tad automātiski jāatāķējas no zuša un jāuzpeld okeāna virspusē. Nolasot rādītājus atklājās savdabīgs maršruts. Pirmkārt, atklājās, ka zuši pa nakti peld tuvu okeāna virsmai siltākos ūdeņos, bet tuvojoties dienai, strauji ienirst aptuveni 1000 metru dziļumā vēsākos ūdeņos. Otrkārt….

…un te, manuprāt, ir viens no lielākajiem zušu migrācijas mega-prikoliem… atklājās, ka zuši nepeld pa tiešo uz Sargasu jūru, bet gan uz Dienvidiem, uz Āfrikas pusi. Izrādās, ka zuši peld pārāk lēni, lai laikus paspētu uz Sargasu jūru pašu spēkiem (zuši nārsta laikā migrāciju veic neēdot un iztiekot tikai ar uzkrāto enerģiju, tāpēc mērķis jāsasniedz ļoti limitētā laikā). No Āfrikas rietumu virzienā uz Sargasu jūru plūst okeāna straumes, kas zušiem palīdz laikus nokļūt galamērķī.

Paradoksālais šajā visā man šķiet – no kurienes zušiem tādas ģeogrāfiskās zināšanas, ja viņi jau faktiski no bērnības visu mūžu pavada upēs? Protams, migrācija ir raksturīga daudzām dzīvajām būtnēm, bet tā vienmēr ir balstījusies uz visur klātesošām parādībām kā Saule, zvaigžņotā debess, Zemes magnētiskais lauks. Bet kā ellē ratā, Ventā gadiem audzis zutis var zināt, ka kaut kur tūkstošiem kilometru attālumā pie Āfrikas tur ir tāda okeāna straume, kas viņu aiznesīs uz mistisko nārsta vietu – Sargasu jūru? Tā vien šķiet, ka zušu apziņā ir iekodēta detalizēta pasaules jūru ģeogrāfiskā karte.