Advokātu ietekme Rietumu politikā kopš partiju parādīšanās nav nekāda nejaušība. Partiju piekoptais politiskais uzņēmums ir kompanjonisms, un drīz jūs uzzināsiet, ko es ar to gribu teikt. Tieši advokāta pienākumi sekmīgi nokārtot kompānijas lietas. Šai ziņā viņš pārspēj jebkuru "ierēdni", par ko mums kara laikā lika pārliecināties ienaidnieka propagandas pārākums. Advokāts var balstīties uz loģiski vājiem argumentiem, lai novestu līdz uzvarai "sliktu" lietu, ja dara to tehniski "labi", un gluži tāpat viņš ved uz uzvaru loģiski stipri argumentētu, tātad "labu" lietu - ja dara to tehniski "labi". Bet mēs esam piedzīvojuši to, ka ierēdnis ar savu "slikto" vadīšanu pārvērš "labu" lietu par "sliktu" lietu. Tagadējais politikas noteicošais līdzeklis ir publiski izrunāti vai nodrukāti vārdi. To lietošana ir advokāta, nevis ierēdņa darba lauks: nozares ierēdnis nav un saskaņā ar savu sūtību nevar būt demagogs, bet gadījumos, kad viņš šādas funkcijas tomēr uzņemas, viņš kļūst par ļoti sliktu demagogu.
Mūsu vecā režīma būtība bija tāda, ka īsts ierēdnis saskaņā ar savu profesiju nedrīkst nodarboties ar politiku, bet gan nepartejiski pārvaldīt. Tas attiecās arī uz politiskajiem ierēdņiem vismaz oficiāli un vismaz tajos gadījumos, kuri neaizskāra pastāvošās kārtības vitālās intereses. Kad kaislības nevalda, ierēdnim savā postenī vajadzēja darboties bez dusmām un aizspriedumiem. Viņš nedrīkstēja darīt tieši to, kas vienmēr un visur ir jādara politiķim, vadonim un viņa svītai - nedrīkstēja cīnīties Partejiskums, cīņa, kaislības ir politiķa, pirmam kārtām politiskā vadoņa darbības elementi. Politiķa un ierēdņa darbība ir pakārtota dažādiem - absolūti pretējiem - atbildības principiem. Ierēdņa gods prasa, lai viņš būtu spējīgs izpildīt arī tādu priekšniecības pavēli, kura viņam šķiet kļūdaina, un, par spīti saviem uzskatiem, nekur nenovirzīties no šīs pavēles, it kā tā izteiktu viņa paša pārliecību. Atbildību par šo rīcību viņš atstāj tam, kurš pavēlēja. Bez šādas augsti tikumiskas un pašaizliedzīgas rīcības pārvaldes aparāts sabruktu. Turpretī politiskā vadoņa, pirmām kārtām valsts vadītāja, gods ir absolūta viņa un tikai viņa atbildība par to, ko viņš dara, - atbildību par to viņš nevar un nedrīkst uzvelt kādam citam. Tieši tikumiski pilnvērtīgas ierēdņu dvēseles ir pašas sliktākās un bezatbildīgākās šā vārda politiskajā izpratnē, tāpēc tas rada tikumiskā ziņā vispagrimušākos politiķus, kādus mēs diemžēl vēl joprojām sastopam pašos atbildīgākajos posteņos: tas ir tas, ko es saucu par "ierēdniecības kundzību". Šīs nejēdzīgās sistēmas vērtējums no politiskā, t.i., no sasniegumu viedokļa nenozīmē to, ka mēs liekam kauna traipu uz ierēdniecības mundiera. Bet atgriezīsimies vēlreiz pie politisko figūru tipiem.
Līdz ar konstitucionālas valsts un – vēl jo būtiskāk – demokrātijas nodibināšanos, par vadošo Rietumu politiķa tipu kļuva “demagogs”. Lai nejaukā pieskaņa, kas nāk līdzi šim vārdam, neļauj mums aizmirst to, ka pirmais šā titula nesējs ir Perikls, bet ne Kleons. Gan bez amata, gan atrodoties savā vienīgājā vēlētajā vecākā stratēģa amatā – tātad pretēji antīkajai demokrātijai, kur amatus parasti ieņēma lozēšanas rezultātā, – Perikls vadīja Atēnu tautas suverēno sapulci. Modernais demagogs tāpat šim nolūkam izmanto savas runas, kuru kvantums, kau vai tikai priekšvēlēšanu cīņas gaitā, ir mežonīgi liels, taču pat to pārspēj viņa drukāto vārdu straume. Demagoga “sugas” galvenais pārstāvis tagad ir publicists un pirmām kārtām žurnālists.
(Ņem vērā, ka parasti neviens neizvēlas atbildēt uz pilnīgi anonīmiem komentāriem!)