Jūs ziniet, visgrūtāk Anetei ir sadzīvot pašai ar sevi.
Un kā nu ne- šai apsūnojušai dvēselei jau pat vairs skarbākā švamme nelīdzēs.
Pat Anetes gulta jau palikusi par netīru pēdu smilšu kaudzi, ne dvēselītes bunkuru.
No Anetes uzticības nu jau ir palicis raižu pilns skatiens-un kas tagad būs?
Bet tai patika smaidīt. Tās smaids, ar naivajām bedrītēm vaigos, tāds kā bērnam. Pazūdoši. Mūžīgi.
Klausies, naivā, pietiek sapņot, laiks acīm plūst citur!

Šie būs, iespējams, mani pēdējie 10 mēneši Latvijā. Gribas paturēt kādu akmentiņu no Pļavnieku asfalta, ūdeni no Centra strūklakas un zobu no draugu smaida.
Vakarā Pļavniekos ir citādāki- jā! Visa mana dzīvīte ir pavadīta Pļavniekos. Pie manas mājas stiepjas divas garas ielas un starp tām ir liels zāles ceļš. Man patīk nostāties vidū un skatīties uz tālumā plūstošajām lampām. Vasarā tur aug pienenes.
Šodien es gāju uz veikalu negaisa laikā. Vairāk sāku staigāt bez apaviem un izbaudīt akmeņus un citus gružus duramies manās pēdās. Atkal sāku brist peļķēs. Šī apziņa- šis laiks- liek man izbaudīt šo divvientulību ar rajonu un mani. Vēl jāpiedzīvo rudens, ziema un tad vēl plaukums. Jāizbauda pēdējās netīri tulkotās grāmatas, kas tāpat apmierināja manu baudkāro smadzeni. Varbūt jāizlec ar gumiju. Ak jā, un šī ir burvīgākā vasara visā manā Latvijas dzīvē.

Bet mana sirsniņa atrodas Pārdaugavā. Tur, pie Torņakalna. Tur Anete slēpjas. Pļavniekos paslēpes nespēlē. Tas ir nepiedienīgi.