kristucs

"Viņš ir vai ir bijis daudzējādā ziņā dižens cilvēks. Un tieši tāpēc savāds. Tikai sīki ļautiņi mums liekas normāli." UE

"Ja darbības sekām vairs nav tieša sakara ar cēloni un tās vairs tam neatbilst, tad sākas pagrimums"OB

"Aizmirsts vārds - paliek spīdzinošs, tukšs apveids, kas atgādina, tomēr nespēj precīzi definēt domu, ko šis apveids kādreiz ir sevī ietvēris. Tomēr pat tad, ja atmiņa spītīgi klusē, tu skaidri zini, ka visi minējumi ir nepareizi: tas nav īstais vārds." VD

"Tādam cilvēkam kā viņš, kurš vairāk domāja par sevi, nevis kopienu, ciltī nebija vietas. Individuālisms tur tika uzskatīts par vienu no neprāta veidiem, gluži tāpat kā apsēstība ar dēmoniem." IA

"Tas ir tā: tu no rīta pamosties, bet apkārt viss ir pelēks. Pelēkas debesis, pelēka saule, pelēka pilsēta, pelēki cilvēki, pelēkas domas. Un vienīgā izeja - atkal iedzert. Tad atgriežas krāsas " SL

"Trakā tējas dzeršana. Kur nu Kerols! Vistrakākās tējas dzeršanas notiek ne jau truša alā, pie viena galda ar vājprātīgo Cepurnieku, Susuriņu un Marta Zaķi. Maza virtuvīte mazā dzīvoklītī, vēl no rīta uzlietais tējas stiprums, kam pieliets verdošs ūdens, aveņu ievārījums trīslitru burkā - lūk skatuve, kur neatzīti aktieri spēlē pavisam īstu trako tējas dzeršanu. Šeit un tikai šeit tiek izrunāti vārdi, kurus citkārt nekad neviens neizrunās. Šeit ar burvju mākslinieka žestu no tumsas izrauj mazus, zemiskus noslēpumus, izvelk no bufetes ģimenes pīšļus, atrod cukurtraukā sauju ciankālija. Un tu domādams neizdomāsi ieganstu, lai pieceltos un aizietu, jo tev laikus ielej vēl tēju, piedāvā ievārījumu un pabīda tuvāk cukurtrauku bez vāciņa..." SL

"Cilvēkiem, kas pamanījušies ieņemt dzīvē savu īsto vietu, piemīt viena īpatnība - viņi uzskata, ka tieši tā ir jābūt. Viss notiek tā, kā jānotiek. Bet ja kāds savu nav dabūjis - pats vainīgs. Tātad esi bijis slinks vai muļķis. Vai arī tev ir pārmērīgi paaugstināts pretenziju līmenis." SL

"Un galvenais viņam neko vairāk nevajadzēja. Rāpties augšup, iztērējot dzīvei atvēlēto laiku, lai tiktu pie labāka automobiļa, ielūguma uz augstākās sabiedrības rautu vai lielāka dzīvokļa... kapēc? Dzīve ir jauka tāpat, nevis to labumu dēļ, kurus izdosies aizsniegt. Tapēc arī dzīve ir pilnīgs pretmets naudai, kas pati par sevi nav nekas." SL

"-Tu vari doties man līdzi atpakaļ.
Viņā ir kaut kas aizkustinošs, it kā viņam tikai tagad būtu atausis, ka mēs jau sen esam beiguši rotaļāties.
-Redz, ar to ir tā,- es saku, - ka man nav nekā īpaša pie kā doties atpakaļ." PH

"Esmu sen pārstājis ironizēt. Un arī baidīties no skaļiem vārdiem. Kad cilvēks ironizē un baidās viņš cenšas lietas padarīt sīkākas nekā tās ir.
-Iespējams, bet vai mūžīgi vajag raudzīties uz neiespējamo un daudzināt: tas nav sasniedzams? Vai nav labāk padarīt to sīkāku un līdz ar to samazināt attālumu starp sevi un neiespējamo?" ĒMR

"Man šķiet tā. Tas nemaz nav nekas briesmīgs - proti, tas var būt briesmīgi, bet neskādē, nenogalina, ja nevari tikt pie tā, ko patiesi vēlies... Briesmīgi ir tad, ja izliecies, ka otršķirīgais ir pa pirmo. Ja izliecies, ka tev nav vajadzīga mīlestība, kaut patiesībā ir vajadzīga; vai kad izliecies ka tev patīk tas ko tu dari, kaut arī labi zini, ka esi spējīga uz ko vairāk." DL

"Viņam pēkšņi atklājās šausmīga patiesība, kas bija patiesība vienmēr, patiesība attiecībā uz tiem, kurus viņš bija pazinis senāk, un tiem, kurus vēl iepazīs: ikviens ir stāvējis vai vēl stāvēs viņa acu priekšā, un viņš atkal un atkal aptvers, ka nekad to nepazīs, un pats ļaunākais - viņam vienmēr kādu laiku liksies, ka viņš pazīst gan un ka viņš ir saskaņā ar to un tam līdzīgs." PH

"Nu apnikums nemanot bija iegājis citā fāzē. Viņš pazina šo izjūtu. Dažkārt tā viņu pārņēma viesību laikā, bet parasti tad, kad viņš vakariņoja ar kādu, ar kuru sākumā nemaz nebija gribējis ieturēt maltīti, un vakars ievilkās garumā. Tagad viņš var būt maniakāli laipns vēl veselu stundu, ja nepieciešams, pirms viņa iekšienē kaut kas eksplodē un iztriec viņu skriešus laukā pa durvīm." PH

"Katra sistēma kļūst par trakokreklu, ja tai nododas pilnībā un bez humora izjūtas. Es neticēju sistēmām. Viss cilvēciskais ir nepilnīgs un galu galā absurds. Kam tad es ticēju? Humoram. Smaidam par sistēmu, cilvēkiem un sevi pašu. Smaidam pat par savu vajadzību visu laiku par kaut ko pasmaidīt. Skatījumam uz dzīvi kā kaut ko daudzšķautņainu, dažādu, smieklīgu, traģisku un dažkārt skaistu." EJ

"Tu izskaties kā tāda, kura ir jāglābj, dūjiņ. Tu uzprasies. Tu ej pa dzīvi meklēdama sev skolotāju, un, kad to atrodi, tad kļūsti tik neatkarīga, ka sāc viņu ienīst. Vai arī parādi viņam, cik vāja esi, un pēc tam nicini viņu, ka viņš ir tik humāns. Tu te sēdi un visu ielāgo, visu centies prātiņā reģistrēt, uzskati, ka cilvēki ir kā grāmatas vai vēsturiski gadījumi. Tev šķiet, ka tu vāc materiālu. Tev šķiet, ka tu pēti cilvēka dabu. Māksla vienmēr stāv pāri dzīvei. Jauna versija par puritāņu mēsliem. Bet tev liekas, ka tev ir svaiga pieeja. Ļoti inteliģenti. Tu pati sevi skaisti krāp." EJ

"Viņu pazudināja viņa neatkarība. Savu mērķi viņš sasniedza, viņš kļuva arvien neatkarīgāks, neviens nevarēja viņam neko pavēlēt, ne pēc viena parauga viņam dzīvē nebija jāvadās, brīvs un viens viņš noteica, kas pašam darāms. Jebkurš stiprs cilvēks noteikti sasniedz to, pēc kā tiekties liek viņa patiesā iekšējā būtība. Bet sasniedzis brīvību, viņš pēkšņi pamanīja, ka šī viņa brīvība ir sava veida nāve, ka viņš nonācis izolācijā, ka pasaule baismā kārtā atstāj viņu mierā, ka nedz par citiem, nedz par sevi viņam vairs nav daļas, ka viņš pamazām smok nost nošķirtības un vientulības arvien vairāk retinātajā gaisā. Tagad lūk vientulība un neatkarība vairs nebija nedz vēlme, nedz mērķis, tagad tās bija viņa liktenis, viņa sodība, ka burvju vēlme izteikta un vairs nav atsaucama: tagad viņu atstāja vienu. Pie tam nebūt nebija tā, ka viņu nīstu un neieredzētu ne acu galā. Gluži otrādi, viņam bija ļoti daudz draugu. Daudziem viņš patika, taču tuvoties neviens viņam netuvojās, sasaistes nebija, neviens nevēlējās un nespēja dalīties ar viņu viņa dzīvē. Tagad viņu apņēma vientuļo gaisotne- tā klusā atmosfēra , pret kuru pati kvēlākā griba ir bezspēcīga." HH

"Labsirdību viņš apbrīnoja, bet ļaunprātība neodināja viņā sašutumu. Ļaudis dažkārt uzskatīja viņu par cietsirdīgu, tādēļ, ka tas daudz biežāk vienkārši interesējās par citiem ļaudīm, nekā viņiem draudzībā pieķērās, un pat tajos nedaudzajos, kuriem viņš patiesi pieķērās, viņš vienlīdz skaidri redzēja gan nopelnus, gan trūkumus. Ja cilvēki viņam patika, tad ne tādēļ, ka viņš būtu akls pret to kļūdām, viņš vienkārši necēla iebildumus pret kļūdām, bet gan uzņēma tās iecietīgi paraustot plecus, un arī ne tādēļ, ka dotu šiem ļaudīm priekšrocības, kādas tiem nepienācās, bet tādēļ, ka viņš savus draugus vērtēja vaļsirdīgi. Ne no viena viņš neprasīja vairāk, nekā pats varēja dot." SM

"Nu jā, tu atgriezīsies mājās un tad apjēgsi, ka mājas vairs nemaz nav mājas. Tad nudien būsi nonācis ķezā. Kamēr paliec, tu vienmēr vari domāt: kādudien atgriezīšos mājās."
"Brīnišķīga loģika," es konstatēju " Pēc tevis sanāk, ka man ir mājas, kur atgriezties, tikmēr, kamēr es neesmu turp devies."
Viņš nosmējās. "Jā bet vai tā nav tiesa? Tev nav māju, kamēr neesi devies prom, un tad, kad esi tās pametis, nekad vairs nevari atgriezties." DB

"Man ir stipra vēlme viņam to visu izstāstīt. Šai vēlmei es tad nu ļauju pieņemties spēkā. Es jūtu kā tā spiež man uz sirdi, uz kaklu, uz pieri. Es zinu ka tas tā ir tāpēc, ka šajā brīdī esmu laimīga. Nekas tā neuzpērk kā laime. Tā liek mums domāt, ka tad, ja mums šādi ir kopā tagad, tad mums var būt arī pagātne. Ja viņš ir pietiekami stiprs, lai pieņemtu mani tagad, tad gan jau viņam pietiks vietas sevī arī manai bērnībai.
Tad es šo vēlmi palaižu vaļā. Tā ir spriedze. Tagad tā kāpj gaisā un izgaist cauri griestiem, un viņam pat neienāks prātā, ka tāda eksistējusi." PH

"Ko ļaudis parasti mēdz sacīt?
Ļaudis saka tā : „Tu esi slims, tātad tas, kas tev rādās, ir tikai tukši murgi.” Bet tur nav stingras loģikas. Es piekrītu, ka spoki parādās tikai slimiem; bet tas vienīgi pierāda, ka spoki spēj parādīties ne citādi kā tikai slimiem, nevis to, ka viņu nav pašu par sevi." FD