kristucs - October 6th, 2009

"Viņš pat nebija uzticējis viņai savu patieso dzīves stāstu. Kas viņai būtu jāatceras, ja viņš bija slēpis tik daudz? Vai viņa jelkad spēs viņu izprast, ja ieguvusi savā rīcībā tik daudzus jaunus bilžu mīklas gabaliņus? Bet viņš jau to patiesībā nebija vēlējies. Tikai šā iemesla pēc viņa nebija spējusi viņam palīdzēt. Ikviens vīrietis nogalina to, ko mīl. Tā esot teicis Oskars Vailds.
-Kāpēc ikviens vīrietis nogalina to ko mīl? – viņa bija jautājusi viņam dienā, ko abi pavadīja Dantes skatu laukumiņā. – Es nesaprotu. Kāpēc jānogalina tas, ko mīli?
Viņa balss klusais maigums. Pat šobrīd viņa spēja saklausīt viņa balsi, skaidru, bet klusu – cilvēkam nācās pārtraukt visu citu un pieliekties tuvāk, lai sadzirdētu. – Tu to nogalini, pirms tas nogalina tevi.
Bet viņš maldījās. Tas bija aplam, aplam, aplam. Viņa zināja, ka nogalināšana gadās nejauši. Uzskatot, ka tu dari pavisam ko citu. Sacīsim, lolota vāze saplīst, kamēr to mazgā. Iezvanoties telefonam, cilvēks izmet to no rokām. Sasitot smalkās druskās, lai gan vēlējies to saglabāt neskartu." DF

"Droši vien pat šajā pēcpusdienā bija gadījušies brīži, kad viņa gandrīz sadragāja viņa sapņus, - un pie tā vajadzēja vainot nevis sievieti, bet pārmērīgo dzīvotspēju, ar kādu bija apveltīta viņa ilūzija. Ilūzija guva virsroku pār itin visu. Viņš bija atdevies savai ilūzijai, kaislīgi veidodams to tālāk, kā ligzdu izklādams to ar visām košajām putnu spalvām, ko vējš nesa viņam garām. Lai cik daudz arī nebūtu uguns un svaiguma, tie tomēr nespēja sacensties ar visu, ko cilvēks sakrājis savā rēgu apsēstajā sirdī." FSF