| |
[19. Feb 2004|19:53] |
Traki man iet pavisam traki.... Iesnojos un esmu saslimusies, laikam kaads tramvajaa buus uzshkjaudiijis.... =) Shodien viena preilene apvainoja manu braaliiti (Eddy) gribeejaas maukt pa muti, vinja nemaz Eddy nepaziist, bet shitaa par vinju izsakaas, riebj man taadi ljaudis, kas runaa par to ko nezin... Bet iistenibaa, lai jau vinja domaa, ko veelas, es savu braaljuku paziistu, lai kaa tur arii butu, vinjs ir neaprakstaami miiljsh =)))) un uz vinja jeeliibaam nedriikst pieveerst uzmaniibu, jo vinjam tie parasti ir joki...
P.S megjina atrast peli starp konfekhu papiirinjiem... ;)
Un te seko viens garaaks tekstinjsh, interesants tiem, kas intereseejas par LFR... :) Veestule, ko rakstiijis tajaa laikaa dziivojis cilveecinjsh..... (laikam)
Augsti godājamais draugs.
Jau vairāk kā 10 gadus neesmu tev rakstījis, bet kā zini dzīve kopš tā laika ir stipri mainījusies. Es ceru, ka spēsi man piedot, es nerakstīju, jo nespēju. Mans vārds ir Daniels Grahs, es vēl pavisam nesen dzīvoju Parīzē un biju kāda maza veikaliņa īpašnieks. Lai gan es nebiju visai turīgs, mums ar sievu pietika un dzīvojām visai pārtikuši. Atceros vasaras, kad Jūs ar ģimeni mēdzāt pie mums ciemoties. Cik ļoti man pietrūkst šī miera!
Bijušo gadu notikumi ir pilnībā izmainījuši manu dzīvi, Francija ir mainījusies, un tās iedzīvotāji mainās tai līdzi. Viss sākās tālajā 1786.g., kad mūsu mīļotajam karalim tika dota iespēja visu mainīt. Būtībā viss arī mainījās. Tolaik es biju 25 gadus jauns skolots jauneklis, tu pazini manu tēvu un zini kāda ir viņa attieksme pret izglītību, tādēļ man ir nācies apmeklēt dažādas skolas. Tolaik dedzīgi iesaistījos notikumos, kas skāra valsti. Lai gan sevi nepieskaitīju ne pie trešās, ne arī pie kādas citas kārtas, jutos no tā visa pārāk tāls. Mani saistīja iespēja mainīt pastāvošo iekārtu, tādēļ aktīvi atsaucos valdības aicinājumam izteikt priekšlikumus, kā būtu jāsasauc Ģenerālštati. Metos tajā visā kā spēlē, vēl tagad esmu saglabājis tajā laikā iegūtās skrejlapas, kas tieši un netieši atspoguļoja tā laika Francijas iedzīvotāju stāvokli. Tas viss bija kā sākums, visi kaut ko gaidīja. Vara nonāca tautas rokās, bet vai tas deva nabadzīgajiem iespēju uzlabot savu stāvokli? Viss kļuva aizvien drūmāk, Parīze bija pilna svešinieku, katrs gribēja kaut ko savu. Sāka pietrūkt pārtikas, naudas, iespēju. Mans veikals bankrotēja, mums ar sievu nācās to slēgt. Savā vieglprātībā nebiju parūpējies par naudu nebaltai dienai, mēs nonācām neaprakstāmā trūkumā. Sieva vienmēr bija lepojusies ar to cik gan viņai daudz draugu, bet tagad mēs bija pilnīgi vieni. Vai atceries sievieti, kas dzīvoja līdzās mūsu veikaliņam, viņa bija vienīgā, kas par mums apžēlojās. Paldies Dievam, ja nebūtu viņas, es nebūtu varējis tev šo vēstuli uzrakstīt. Jābrīnās par karali, valsts ir izputināta, aristokrātija bēga kā žurkas, šīs vasaras raža tika izpostīta, priekšā stāvēja viena no bargākajām ziemām.
Bija sākusies tā saucamā revolūcija, Satversmes sapulce mēģina atturēt sabiedrību, bet tu taču zini kādi ir tie franči, ja ko iesāk nevar laicīgi beigt. Man šis laiks pagāja nemierīgi. Politiskie notikumi bija visai raibi, bet man tad tas nelikās interesanti, es biju aizņemts ar domu, kur lai sameklē naudu. Bet nelaime nenāk viena. 1791. g. nomira mana sieva, lai viņai vieglas smiltis. Jāmin, ka viņa aktīvi piedalījās “revolūcijā”, arī gājienā uz Verseļu, kur bars, jā bars, sieviešu devās, lai nodotu savas prasības Satversmes sapulcei.
Pēc sievas nāves viss mainījās, es centos iesaistīties visā, es gribēju pārmaiņas. Es piedalījos vēlēšanās, man tomēr tika piešķirtas balsstiesības. Franciju pasludināja par republiku, karali giljotinēja. Ja vien tu būtu redzējis tos ļaudis, kas savācās, lai noskatītos nāves sodā. Apkārt virmoja pagurums, tauta bija pilnīgi iztukšota. Daudzi atviegloti uzelpoja, redzot karaļa nāvi, bet bija arī tādi, kas jutās vīlušies. Revolūcija man neko nebija devusi, es esmu izputināts un pilnīgi viens.
Tad nāca viņš ar savu bargo dabu un mērķtiecību, es uzskatīju sevi par kaismīgu Robespjēra piekritēju, man simpatizēja viņa politika, es biju izsalcis pēc aktīvas darbības. Es cerēju, ka viņš spēs kontrolēt situāciju valstī.
Pašlaik snieg, katra sniegpārsla man atgādina par to laiku, par cilvēkiem, kas mira. Vēl tagad es atceros kādu sievieti, kas noskatījās kā viņas vīram tiek izpildīts nāves sods. Viņš nebija vienīgais, tolaik mira daudzi, tas viss bija cēlu mērķu vārdā, tas bija par mūsu Franciju. Bet tad arī pašu Robespjēru giljotinēja..... Es apjuku, es nesapratu, šī notikuma dēļ sāku daudz mazāk sekot notikumiem politikā, biju pārāk izmocījies. Man vēl joprojām nebija savas vietas un graša kabatā. Apkārt vēl joprojām virmoja satraukums ļaudis kaut ko gaidīja. Es sagaidīju tikai slimību un vēl lielāku izmisumu.
Es esmu pazaudējis visu, bet man ir atlicis kāds mazumiņš, es piederu sev. Revolūcija izmainīja sabiedrību, es neņemos spriest vai šīs izmaiņas ir pozitīvas vai nē. Es rakstu šo vēstuli, lai atvadītos, jo pavasari es nesagaidīšu.
P.S. atbildi nesūti, jo nav uz kurieni.... Tavs bērnības draugs Daniels Grahs |
|
|
sympathetic