|
[29. Apr 2007|22:35] |
Un atkla ir sakrājies par ko raudāt. Tik daudz, ka nekādi nevar nomierināties... Asaras un atklas asras... Justies atbildiigai par maza un mīlīga sunēna dzīvi. Celties no rīta un doties pastaigā, kad aust saule. Jā tas ir tas, kas man pietrūks. Un lielās un slapjās bučas. Manai sirsniņai tas ir bijis par daudz...
Un vienmēr kad ir bijis patiešām labi nāks asaras.... |
|
|