| Šaušlīgs sapnis |
Oct. 31st, 2009|10:25 am |
Pirmā aina: Sestdienas priekšpusdienā esmu ieradusies pilsētā. Atstādama Marlienu sēžam ratos, dodos iekšā Bērnu Pasaules Rimi (kā var pilsētā atstāt tik mazu ķiparu vienu pašu uz ielas?)
Otrā aina. Sapņa vienīgā patīkama daļa: Dodos ciemā pie Lūšiem, kā nekā nav redzēti ilgi. Viņi (sapnī) izīrē dzīvokli pie Barona centra. Tas ir plašs un gaišs, lieliem logiem. Tajā virmo pilsētas gars - nemitīgi viesojas tā saucamā jaunā Rīgas inteliģence, gardi dzērieni iet no rokas rokā un visi gremdējas gudrās diskusijās (tā kā tais grāmatās par latviešu studentiem 20.gs. sākumā). Kristiāna jau staigā, viņai ir gari, lokaini mati un vervelē garas vārdu virtenes, ko neviens bērns šajā vecumā vēl neprot. Nu īsta dāma! - drosmīga, egoistiska, krāšņa. Ņem un saka visu, ko grib. Bet ne par daudz.
Arī es pēc seniem laikiem tieku pie vīna, vairāk par glāzi.
Un laiski atslābstu.
Trešā aina: Svētdienas plkst.15.00 visi mostas. Attopos, ka mazā Marliene atstāta pie Rimi. Pa galvu pa kaklu dodos uz t/c, kur vecākās kasieres ar sajūsmu stāsta (nu tā kā tāda tvnet sensācija) par to, kā gadījies, māte atstājusi bērnu ielas vidū, tas histēriski raudājis, ticis svešu cilvēku apčubināts, līdz kāda sieviete to paņēmusi līdzi. Traci sacēluši arī Marlienas radi, jau izsaukta policija, tiek meklēti liecinieki un sieviete, kura Marlienu uzņēmusi (policisti ziņo, ka nebūs grūti atrast).
Tiekos ar savu māti. Viņa tik trauc, cik gan bargu morāli saņemšu no bērna tēva. Es tik pie sevis domāju, iztēlojoties sīkdāmas histēriju un bailes: Kas par to? Galvenais - Liene!!!
Kā tas iespējams - aizmirst par viņu..
Pamodos un laimīgi pievilku Lieneni tuvāk sev. Pfu ...
|
|