| Magnolia jel |
Sep. 25th, 2006|10:49 pm |
Ak, Magnolia, otrdienas Dieviete, mans miera sāts un koka trūdiem piesmeltā kuģu osta.
Es ložņāju uz ceļiem un pavisam četrāpus...praktiski uz maiņām...izpūrušiem kažokiem uz galvas, uz rokām un kājām.
Es dejoju uz sienas ēnā, un uz lustras, jo tā ik pa brīdim iešūpojas..zaļajos zivju smārda tīklos vārtos, pinu strēķus un mākoņu strīpas bizēs...
Ak, Magnolia, lūdzu adoptē mani un atstāj tagad šais zaļajos zveju tīklos, lai varu vienkārši virpināt tagadni un garākus matus...jo domas man saka, ka nav laiks risināt dažādus jautājumus, kas griež ādā rētas, iespiežas vēderā un sejā..šobrīd vajagot tikai elpot, viņas saka..atbildība sevi nav attaisnojusi...tas esot kas cits, ļoti noslēpumains un stūros spiežas kā pārbijies kaķēns...un brēc un brēc..un blēj kā kaza..viņu vajagot nomierināt, pēc tam izpratne kļūs izprotama un pieņemama...kā blējošais traips |
|