|
Oct. 23rd, 2015|07:42 pm |
Un tomēr patīkami apzināties, ka reiz, kad jaunajā koncertzālē Lielais dzintars ievedīsim meitenes, varēsim teikt, ka tās tapšanā nedaudz piedalījies arī tētis.:)
Tā ir tāda īpaša un svarīga lieta bērniem, redzēt vecāku paveikto, jo tas uz mūžu iespiežas atmiņā kā neizšķīdināms zīmogs. Tad, kad mani vecāki agrā bērnībā stāstīja, ka tajā Vecumnieku mazdārziņu ūdenstornī gaili uzstādījis tētis, manās acīs viņš kļuva par varoni.
Redz, pavisam mazai māsai bijis piepūšams un liels gumijas gailis sinepju krāsā, uz kura viņa jautri lēkāja. Kad tas nejauši tika sadurts, tēvs izlēmis ar to apvilkt koka gaili un uzstādīt tornī, kas atradās blakus mūsu dārziņam.
Vēlāk mēs visi jaunieši klusām spriedām, kā tad nu īsti bijis. Nekad arī tēvam neesmu jautājusi, vai tiešām tā ir noticis (gailis bija, tas ir fakts). Un arī nejautāšu, jo vēlos, lai tas paliek atmiņās kā mūsu ģimenes nospiedums.:) |
|