| |
[Mar. 31st, 2016|09:56 am] |
Kad vīrs ālējās, trakoja un bija neremdināms auļojošais zirgs, skubināju būt rāmākam, lai gūtu sev drošu balstu. Kad viņš kļuva rāms un paredzams, sāku viņu skubināt atkal dzīties pēc piedzīvojumiem, jo atskārtu, ka zūd viņā tās dzīves alkas un dzīvesprieks. Galu galā tieši tāds neremdināms taču bija satricinājis manu dzīvi.
Priecājos pa logu vērot, kā viņš priecīgs rosās un notraus putekļus no vecā moča un meža pamalēs iemēģina jauno. |
|
|