| skatos un brīnos 2 |
[Apr. 21st, 2011|12:59 pm] |
Vakar tikai nepilnu stundu pavadījām Tukuma rotaļu laukumā un Lienei jau uzradās draugs Roberts, kurs pasniedza roku pie grūtākiem šķēršļiem, aicināja pie rotaļu galda utml. Var pārsmieties, kā veidojas tik mazu bērnu komunikācija.
Vakar tētītis saņēma rājienu, ka sēžas uz viņas pūšamlāča. Saplīsīs! Bērniem! (piez. - domāts bērniem) un vicina pa gaisu rokas.
Šodien pienāca mana kārta. Sēžot auto pie stūres un sarunās ar viņu grozot galvu, saņēmu norādi: Skaties ceļu! |
|
|
| |
[Apr. 21st, 2011|01:49 pm] |
Atcerējos gadījumu pirms vairākiem gadiem.
Kāds 20 gadus jauns puisis man reiz teica, ka viņš ir filozofs pēc dabas, citi (masa) viņu nesaprot, tāpēc viņš stāv pāri cilvēkiem.
Toreiz mani šī viņa cildenā doma nokaitināja, it īpaši tāpēc, ka daudzi filozofi, kas sarakstījuši savā paštaisnumā un vientulībā tapušās gudras grāmatas, neatstājot cilvēcei nevienu priekšlikumu, kā tad risināt viņa tik sāpīgos apspriestos jautājumus, bieži vien nobeidza sevi nemitīgā uzdzīvē un nerada nekādu piemēru citiem.
Atbildēju īsi:"Neviens filozofs nav uzrakstījis nevienu jaunu domu pēdējo 2000 gadu laikā. Viss viens un tas pats"
Sarunu biedrs jutās dikti aizvainots. |
|
|