| |
[Jan. 15th, 2010|10:26 am] |
Jaunkundze ir baigā kārumniece, rādās, ka mātes pienu viņa saņems līdz pat vasarai. Tikpat grūti būs no tā atradināt. Ja tā parēķina, 2 gadi būs apkārt, kad nebūšu bijusi uz nevienu kārtīgu burziņu (tie, kopā ar bēbi vai lielu punci neskaitās, jo tie man ilga līdz pusnaktij un tad kopīga čuča). Vasarā gan, vismaz līdz Siguldai, Tartu un Liepāju ar Mo.
Pavisam drīz jau lielais baļļuks ar lielo torti. Lai tiek viņai.
Kad biju maza, man reti atzīmēja jubilejas, jo visas tortes jau tika izceptas Ziemassvēkos vai tika taupītas Jaunā gada mijai. Ja jau toreiz es zinātu, ka ne jau tortē visa jēga, tad nebūtu tā, ka kādā brīdi (un apt. turmpākos 10 gadus) vienkārši sāku neatzīmēt šo dienu kā īpašu. Nu tagad jau viss ir savādāk. |
|
|
| |
[Jan. 15th, 2010|12:20 pm] |
Vakar man izdevās unikāla darba diena. Sākās jau ar to, ka pašā rīta agrumā man garām aizskrēja un nepiestāja sabiedriskais transports (kā vēlāk uzzināju, šā maršruta šoferis esot īpaši neapmierināts ar dzīvi un ignorē pat oficiālās maršruta pieturas). Tā kā nokļūšanas laiks Rīgā pārkārtojās, visas 4 tikšanās, ka bija rūpīgi saplānotas, tika nokavētas par 15-25 minūtēm. Labi, ka cilvēki saprotoši un īpaši labā noskaņojumā.
Lūk, te nu man būtu noderējis kāds vecs audi, ar ko bez aizķeršanās aizdoties līdz pilsētai. |
|
|