| Priecīgās bēres |
Mar. 17th, 2010|09:17 am |
Vakar bija jādodas uz bērēm vecmātes brālim, kuru biju redzējusi vienu reizi savā dzīvē. No tās vienas reizes es viņu atceros kā vienu no tiem nesabojātajiem, inteliģentajiem latviešiem - sirsnīgs, nosvērts, saticīgs un ar bagātu iztēli. Kā vakar tika stāstīts pie galda - ļoti patika dziedāt Gaudeamus, darba laikā un vēlāk arī Jaunpils korī. Laulība ilgusi 58 gadus, saticīgi, demonstrējot savstarpēju cieņu un apbrīnu. Viņiem nepatika skatīties televizoru, tāpēc sieva Maiga vakaros regulāri adīja, savukārt Adrians lasīja viņai priekšā grāmatas. Īsi sakot, viņš bija viens no tiem latviešiem, kuru mums paliek arvien mazāk.
Kopējā bēru ceremonija bija vairāk sirsnīga un nosvērta, nekā nomācoša. Cilvēki pūlējās runāt un koncentrēties uz labajiem cilvēka darbiem, uzturēja tādu svinīgu noskaņu, izrādot cieņu Valdmaņa kungam un pavadot to uz aizsauli ar gaišu noskaņu. Tika vītas leģendas un stāsti par senču darba gaitām deģos un brūzī Vidzemē un Kurzemē, kā arī mūsu vecvecmātes īpašo, ar roku rakstīto pavārgrāmatu, kura kur kara laikā nozudusi (stāstīja, ka vācu kunga galvenā pavāre nedrīkstēja atkārtot nevienu ēdienu gada laikā, tādējādi viņa pārzinājusi plašu ēdienu klāstu).
Jāsaka, ka lielāko daļu radu redzēju pirmo reizi (kā jau tas bērēs parasti mēdz būt). Iepazinos klātienē ar mākslas zinātnieku no Rundāles pils, kas raksta grāmatas, kā arī ar radiem, kas kredīta sloga mākti, uzturas peļņā Anglijā, Itālijā utml.
Nu atkal ir jāsaņemas un beidzot jāizveido tas ciltskoks, kamēr ir kāds, kas glabā šo informāciju vēl savās atmiņās. |
|