Vakar ārā bija fantastisks negaiss.. Vienkārši wow!! šodien mazliet apmācies, bet 7dien atkal sola +31...
Piekrītu Unaimadei, ka visiem cilvēkiem vajadzētukaut reizi dzīvē padzīvot kaut kur citur.. Tas TĀ maina skatu uz dzīvi, jo Tu redzi citus cilvēkus, savādāku kultūru, domāšanu, un Tu redzi, kas paliek vissvarīgākais cilvēkā.
Es strādāju ar sevis audzināšanu. Piespiešanu darīt sev vajadzīgas, svarīgas lietas. Tas ir tā, ka Tuno rīta piecelies, un Tev nav jāiet uz darbu. Tev ir "brīva diena", vai citiem - vasaras brīvlaiks. Un Tu vari it kā darīt ko Tu gribi. T.i. slinkot uz nebēdu. Bet slinkums mani sāk iedzīt izmisumā. Es sāku pazaudēt sevis vērtību, mans ķermenis atslābst un nav piedabūjams vairs pat uz vienkāršāko rīcību, piemēram ieiet dušā vai aiziet uz tualeti (protams, kad vairs nevar izsturēt, tad nav citas izejas.:D). Un manī ieviešas riebums pret sevi. Bet pats interesantākais, ka tik, cik viegli ir iekrist šādā stāvoklī, tik grūti (es domāju tiešām, ļooooti grūti), ir sevino šī stavokļa pārvērst citā. Visgrūtākais ir saprast, ko tad Tu gribi?? Kādu Tu gribētu savu dienu? Ja Tu lielākā vai mazākā mērāšo dienu varētu pavadīt viens pats, ko Tu darītu? Un katram ir tā sava niša, kas aizrauj un piepilda.. Un es meklēju savējo.
Vakar pa ilgiem laikiem dziedāju, izstrādājot katru frāzi, nevis tikai ierastos "vingrinājumus". Un tas man radīja gandarījumu un prieku. Taču vienmēr paliek kāds laiks ko es nezinu kāizmantot. Kur es varētu kaut ko foršu darīt, bet mans prāts jau tā ir notrulinājies, ka nespēj neko izdomāt.
Es gribu tā kā sevi mazliet izaicināt, un speciāli nemeklēt laika piepildījumu ar citiemcilvēkiem, es grinbu atrast to lietu, kas mani piepilda un saista, bez lūgšanas un dziedāšanas. Kas ir tas, kur es spēju būt priecīga,laimīga tikai ar savu klātbūtni.
Tas ir izaicinājums būt drosmīgai un izlīst no savas čaulas. Jo ar citiem kopā Tev nav tik bail. Vienam pašam - vienalga, vai tā ir pastaiga, deja vai kino, tas ir kaut kā bailīgāk. It kā man būtu bail pašai no sevis.