dienas pēc dienas

Pēdējās dienas neesmu omā.. Staigāju apkārt kā tāds skābs gurķis... Pārāk daudz "sarešģījumu" un nezināmu atrisinājumu.

Vakar sēdēju klasītē trennējos.. Nebiju ne iedziedājusies vēl. ne iespēlējusies, kaut ko plinkšķināju uz klavierēm pēc noskaņojuma. Kad beidzu noskaņoties,paņēmu notis un sāku lēnām iet cauri un mācīties. Tadpēkšņi kādsklauvē pie durvīm... Durvis paver vīrietis, kurš izskatās pēc Valtera Krauzes,kad viņš tēlo pajoliņu. Prasa vai varpaklausīties kā es trennējos.. Teicu jā... Tad viņš nāk un sēž pie klavierēm, skatās manās notīs,klausās... Pēc brīža piedāvājas parādīt savus skaņdarbus, ko mācās. Es pacietīgi klausījos.. Un cerēju ka drīz atnāks mans privātskolnieks, tāda neomulīga sajūta sāka parādīties,nezināju ko darīt, jočalis izskatījās mazliet garīgi atpalicis un man negribējās būt rupjai un viņu sviest ārā pa durvīm, bet tajā pašā laikā man taču arī jātrennējās, un vēlāk nevarēšu, jo skolnieks nāks... Tad parādījās skolnieks durvīs un čalis saprata, ka jādodas projām. Aizgāja un trennējās blakus klasītē.. Es atvieglota mazliet sāku strādāt ar skolnieku.. Pēckādas pus stundas.. Klauvējiens. Paveras durvis un čalis jautā - Vai Tu gribētu kādreiz ar mani kopā paēst?? z ko es sazmulsumā atbildēju- nē, es emu precējusies ( :D )Tad,, protams,atbilde- Ā... Bet Tu vari tāpat apsvērt šādu domu...? Nu ko, tad varbūt drīz kaut kur atkal netīšām satiekamies? - Un aizgāja prom...
Tāda neomulīgi,jancīga, smieklīga un mazliet traģikomiska situācija.. Man jau sāka parādīties bailes par "Stocker" :D Bet es domāju, ka es vnk pārspīlēju, jo paldies Dievam pagaidām neesmu viņu netīšām satikusi...