dienas pēc dienas

Esmu ievērojusi, ka tad, kad baroju Johanesu, es, liekot karoti viņam murtē. atveru arī savu muti un reizēar viņu aiztaisu. :D It kā tas varētu palīdzēt viņam labāk paēst. :D Tagad saprotu, kāpēc mana vecmamma tā darīja.. :)

Esmu palikusi viena. Johanes ir Lincā. Mimī slimnīcā, vecāki arī.

Iešu šodien pie māsām,noteikti palikšu uz lūgšanām, aizlūgšu par Mimī. Tad došos satikt Nicolu, mums abām mājasdarbs dramaturģijā jāpaveic.. Tad mājās..

Rīt saņemšu koferi no LV.:)


Nomācoši... Laiks.. Šī situācija. ļoti daudz domāju par to, ka TIK daudzi cilvēki taisa pašnāvības, nevēlas dzīvot un visādos citādos veidos mēģina sevi nobeigt. Un viņiem nesanāk. Nu, ne visiem. Un tur pat pretī ir cilvēki, kuri TIK ļoti gribētu dzīvot. Bet viņiemir jāsamierinās ar nāvi. Pirmie man pašlaik šķiet nepateicīgi un egoistiski radījumi. Lai cik tas drausmīgi izklausītos. BET, ja Tu jūties nemīlēts - tad mīli TU kādu. Ja nevari parūpēties par ģimeni finansiāli - parūpējies garīgi. Ja pats esi izmisumā, atrodi kādu, kuru izmisumā mierināt. Dzīve ir VIENREIZĒJA dāvana. Un, lai cik, liktos, ka drausmīgi Tev iet, ESI pateicīgs par to, kas Tev ir! Par dzīvību, gaisu,ko elpo, par visiem, veseliem locekļiem, par emocijām un sajūtām - VISĀM. Arī ciešanām un sāpēm - TU DZĪVO! Tev tas ir dots vienreiz! Izdari labāko,ko vari, no tā, kas Tev ir.