dienas pēc dienas

Saule atspīd Daugavas viļņos... Laikam visi ūdeņi, kas tek caur svešām pilsētām man vienmēr būs Daugava...
Tā saules stari rotaļājas, līdz mans skatiens aizslīd līdz zaļajiem kokiem uz Zaķu salas, tik zaļi, dzeltenizaļi, sūnu zaļi, meža zaļi... Garām traucas mašīnas, autobusi, kravas mašīnas, bet šis skaistais, biedējošais ūdens rāmi un noslēpumaini plūst... Garām mašīnām, garām zaļumam, garām man..
Saka, ka divreiz vienā upē neiekāpsi, bet Daugava man ir viena, mūždien viena, liela, skaista, varena un baisa... Kā bezdibenis, kā dvēsele...