dienas pēc dienas

Sāk parādīties dzīvība dvēselē. Reakcijas. Bet vēl par maz....

būs....


ir...

domas aizpeld tālumā un pie manis neatgriežas. Cilvēku sejas draudzīgi raugās man acīs, bet vārdi aizpeld tālumā, man nepieskaroties. Es stāvu un smaidu, un izmetu pa frāzei, bet esmu sevī, cenšos notvert nenotveramo, cenšos aizlidot, ārpus sava ķermaņa, kaut gan ļooti bail. Realitāte paslīd garām nepamanīta. Bet varbūt manī arī ir realitāte, tikai citāda?