Šis laika posms dzīvē ir diezgan saspringts... Miega daudzums ir pietiekams, taču patērētais enerģijas daudzums dienā pieprasa vienmēr vairāk. šodien esmu paspējusi 3 duetiem iziet cauri ar horeogrāfiju, vienai solo dziesmai, izanalizēt Bēthovena C dur sonāti, nopirkt jaunas kurpes (par 7 ls!!), dejot baletu un izspēlēt Clair de lune (klavieru skaņdarbs - nezinātājiem ;) )... Kas tā uzrakstot vienu pēc otra izklausās mazāk kā ir īstenībā.. Patiesībā vislielāko stresu sagādā tas, ka jau nākamnedēl mums ir operetes koncerts, un man ir jāiemācās horeogrāfiski, muzikāli un scēniski 1 duets, 1 solo dziesma un jāatkārto stepa duets (kuru mēs tik labi mācējām, bet kādu laiku nebijām dejojuši, šodien konstatēju, ka Max ir visu aizmirsis. :@).. Un tad vēl pāris dienas pēc operetes koncerta ir Klasesvakars manas skolotājas, kur man arī ir jāsagatavo programma... Un pašlaik vienīgais gatavais šķiet viens duets, kuru es dziedu arī operetē (tikai, protams, ar citu horeogrāfiju...).. AAAH! :) Man tas viss TĀ patīk, un tajā pašā laikā, tik ļoti bail, jo gribā VISU sagatavot ļoooti labi... AAH! Un tikko atcerējos! Starp abiem koncertiem ir vēl viens koncerts ar Maxi un Michi vienā pancionātā, kur man jāiemācās 3 dueti no galvas... Labi, ka atcerējos.. nu ko.. man paralēli vēl jāatrod kaut kāda literatūra psiholoģijai par uzmanību, jāizlasa un jāuztaisa referāts. nemaz nerunāsim par to, ka ir palicis 1 mēnesis līdz Operetes pirmizrādei, kur vēl viss 2 un 3 cēliens jāiestudē... Kur es textu zinu tikai otrajam cēlienam no galvas. Protams, nemaz nerunājot par pēdējiem muzikālajiem nummuriem, kuri man vēl jāiemācās.. Es nezinu kā es dzīvošu bez šī stresa un koncertiem nākošgad.. :( Man tas TĀ patīk.. Neskatoties uz uztraukumu, vai visu paspēšu labi izdarīt, neskatoties uz to, ka baidos kaut ko nepaspēt, es jūtos tik laimīga, tik SAVĀ vietā.
Protams, ir lietas, kas man pietrūkst, kam nepietiek laika. Piemēram, draugus satieku retāk, nespēju īpaši koncentrēties uz citām lietām.. Tikai atslēgties. Ai, vienalga. man patīk. Šitā. Dejot, dziedāt, spēlēt.. Mācīties, mācīties jaunus tekstus, dziesmas... It kā nekas cits uz pasaules neeksistētu, kā izdomātā komponistu un rakstnieku radītā realitāte. Katru dienu iemīlēties, pazaudēt, bēgt, priecāties, smieties, raudāt, iekšēji ciest, cīnīties.. Katru dienu izdzīvot vairākus stāstus, jo katra dziesma ir sava pasaka, savs romāns.
Un atnāku mājās, tur ir pati skaistākā realitāte kāda var vien būt - māja bardakā, noguris vīrs ar kuru varam kopīgi noguruši pačubināties, un tikai mana pasaule un Klāvs. Neko vairāk tad man nevajag. Stāsti gaida skatuvi un es laimīga atpūšos pie sava fantastiskā. :) Es viņu tā mīlu. Viņš mani tā mīl. :)
es pasakos Dievam par to, kas man ir!! Viņš man ir devis VISU, kas man ir vajadzīgs. Un tās problēmas, kuras sastopu ikdienā ir patiesībā tādi sīkumi!! Es priecājos, ka to dažreiz spēju ieraudzīt un neieslīkt raizēs un bēdās par lietām, kuras vnk jāpieņem un ar kurām vnk jāizcīnās, lai audzinātu raksturu, lai iemācītos kaut ko. Jo raizes nepalīdzēs man uzvarēt, tās es metu uz Dievu un daru visu savos spēkos, lai varētu uzvarēt, un, ja Dievs ir ar mani, tad kas ir pret mani?? Tad viss, ko es daru ir ar svetību, arī, ja brīžiem šķiet, ka es cīnos pret sienu. :) Dzīve ir TIK skaista! Mums ir TĀDA dāvana dota! Mēs varam iepazīt viens otru, sevi, pasauli.. Mums ir dots gars, kas spēj uztvert skaisto, domāt, sajust. Un sajūtas ir taču TIK skaistas! Mēs caur tām dzīvojam, mēs dzīvojam caur sāpēm, caur laimi, caur skumjām. Un tajā visā ir kaut kas skaists, kaut kas tīrs. Jo tā kā Tu jūti, vari just tikai Tu, un neviens cits. Bet Tu vari iepazit arī citu sajūtas, dzīvojot ar tiem kopā, kas pierāda no jauna Tev blakus esošās dzīvības skaistumu.
šajā nogurumā es nevaru nesmaidīt. es esmu laimīga.
Protams, ir lietas, kas man pietrūkst, kam nepietiek laika. Piemēram, draugus satieku retāk, nespēju īpaši koncentrēties uz citām lietām.. Tikai atslēgties. Ai, vienalga. man patīk. Šitā. Dejot, dziedāt, spēlēt.. Mācīties, mācīties jaunus tekstus, dziesmas... It kā nekas cits uz pasaules neeksistētu, kā izdomātā komponistu un rakstnieku radītā realitāte. Katru dienu iemīlēties, pazaudēt, bēgt, priecāties, smieties, raudāt, iekšēji ciest, cīnīties.. Katru dienu izdzīvot vairākus stāstus, jo katra dziesma ir sava pasaka, savs romāns.
Un atnāku mājās, tur ir pati skaistākā realitāte kāda var vien būt - māja bardakā, noguris vīrs ar kuru varam kopīgi noguruši pačubināties, un tikai mana pasaule un Klāvs. Neko vairāk tad man nevajag. Stāsti gaida skatuvi un es laimīga atpūšos pie sava fantastiskā. :) Es viņu tā mīlu. Viņš mani tā mīl. :)
es pasakos Dievam par to, kas man ir!! Viņš man ir devis VISU, kas man ir vajadzīgs. Un tās problēmas, kuras sastopu ikdienā ir patiesībā tādi sīkumi!! Es priecājos, ka to dažreiz spēju ieraudzīt un neieslīkt raizēs un bēdās par lietām, kuras vnk jāpieņem un ar kurām vnk jāizcīnās, lai audzinātu raksturu, lai iemācītos kaut ko. Jo raizes nepalīdzēs man uzvarēt, tās es metu uz Dievu un daru visu savos spēkos, lai varētu uzvarēt, un, ja Dievs ir ar mani, tad kas ir pret mani?? Tad viss, ko es daru ir ar svetību, arī, ja brīžiem šķiet, ka es cīnos pret sienu. :) Dzīve ir TIK skaista! Mums ir TĀDA dāvana dota! Mēs varam iepazīt viens otru, sevi, pasauli.. Mums ir dots gars, kas spēj uztvert skaisto, domāt, sajust. Un sajūtas ir taču TIK skaistas! Mēs caur tām dzīvojam, mēs dzīvojam caur sāpēm, caur laimi, caur skumjām. Un tajā visā ir kaut kas skaists, kaut kas tīrs. Jo tā kā Tu jūti, vari just tikai Tu, un neviens cits. Bet Tu vari iepazit arī citu sajūtas, dzīvojot ar tiem kopā, kas pierāda no jauna Tev blakus esošās dzīvības skaistumu.
šajā nogurumā es nevaru nesmaidīt. es esmu laimīga.
Comments