... kaut kas lika smaidīt...
lika iepukstēties sirds stūrītī...
tās lūpas bija tik valdzinošas, ka trīsas pārskrēja pār augumu un varēju tikai smaidīt...
smaidīt bezgalīgi, bez vārdiem, bez noteikumiem...
tajā vakarā ieraudzīju viņā, kaut ko jaunu, kaut ko valdzinošu, ko iepriekš biju palaidusi garām, jo viņu saucu par māsu...
par māsu ar kuru vienmēr var aprunāties par visādām dzīves peripētijām, ar kuru var pastrīdēties un ar kuru var iedzert kopā tēju un iedot mīļu buču.
kurai var pieglausties, un kuras klēpī var izraudāties, kura pateiks ko labu, kad to vajag, un kura iedunkās, kad to prasās...
bet tajā vakarā...
tajā vakarā likās, ka pamodos no miera...
no lielā ziemas miera.
smaidu.
pukstu.
elpoju.
ir sasodīti labi būt dzīvai un lidot sajūtu virpulī, kas nes bezgalīgās kņudinošās tālēs, kā vieglu pūku vējš debesīs...
ir Labi.