tā saucas dzīve...

nenoliedzami laukā draņķīgākais laiks visā gadalaikā. a man tāpat labi. bērns laikam domā, ka mamma šonedēļ nojūgusies, ka tik daudz smaida :D

Laukā ziema. Balti, mīlīgi... Un kāpēc gan rīt pēcpusdienā neaizbraukt līdz jūrai un vēl vienu reizi savā mūžā nenoskatīties, kā riet saule?! Ne jau romantikas ķeršanai, drīzāk sev pašam – iedvesmai, emocijām, sapņiem, cerībām un nākotnes vīzijām. Kā saka – lai beidzot viss saliekas pa plauktiņiem! Un tas nekas, ka rītdiena var pienākt kā visparastākā darba diena ar darbiem līdz ausīm, n-tajām telefona sarunām, stresa mākoni virs galvas un monotonām domām prātiņā...
Uhhh, cik daudz smaidu man smaida sejā! Jo mana sirsniņa smaida, manas domas smaida un arī manas lūpas savilkušās smaidā. Negribas teikt, ka tam būtu kāds īpašs iemesls (ne mentālā slimība, ne iemīlēšanās, ne jauni zobi mutē). Vien atcerējos veco labo frāzi, kas latviski skan apmēram tā – „budtj poprošo i narod k ķebe podķaņetsa”... Un nav ko gaidīt „vēlamo attieksmi” no citiem, kamēr pats neesi ticis galā ar savējo.
Kāds tam sakars ar saulrietu? Ir, tiešām ir... Pamēģini un uzzināsi! Tātad – tiekamies kaut kur baltiem sniegiem klātajās Baltijas jūras smiltiņās...

nospļaujos un sāku pavisam citādi!!!! kā? nu tad jau redzēs... mission impossible? pierādīšu, ka nē!

gribas izgulēties! plus/mīnus 12 stundas no vietas. šķietami elementāra padarīšana, bet... mazais rakaris prasa savu. bet varbūt šonakt viņš necelsies un ļaus mammai pasutināt?

sāp. līst asaras. dusmas. bezcerība. kauns. nožēla. domas. sapņi.

gribas siltu vasaras dušu no zilām debesīm. gribas skūpstīties un samirkt. līdz kauliem. gribas, lai ir tik banāli, cik vien banāli var būt. līdz mielēm.

jo pašlaik sāp. līst asaras. dusmas. bezcerība. kauns. nožēla. domas. sapņi. un smags atsitiens dibegalam, jo pašlaik es vēl arvien sēžu gultā un domāju. par ko? par to pašu neko - a vot kāpēc man tā neiet?