tā saucas dzīve...

Laukā ziema. Balti, mīlīgi... Un kāpēc gan rīt pēcpusdienā neaizbraukt līdz jūrai un vēl vienu reizi savā mūžā nenoskatīties, kā riet saule?! Ne jau romantikas ķeršanai, drīzāk sev pašam – iedvesmai, emocijām, sapņiem, cerībām un nākotnes vīzijām. Kā saka – lai beidzot viss saliekas pa plauktiņiem! Un tas nekas, ka rītdiena var pienākt kā visparastākā darba diena ar darbiem līdz ausīm, n-tajām telefona sarunām, stresa mākoni virs galvas un monotonām domām prātiņā...
Uhhh, cik daudz smaidu man smaida sejā! Jo mana sirsniņa smaida, manas domas smaida un arī manas lūpas savilkušās smaidā. Negribas teikt, ka tam būtu kāds īpašs iemesls (ne mentālā slimība, ne iemīlēšanās, ne jauni zobi mutē). Vien atcerējos veco labo frāzi, kas latviski skan apmēram tā – „budtj poprošo i narod k ķebe podķaņetsa”... Un nav ko gaidīt „vēlamo attieksmi” no citiem, kamēr pats neesi ticis galā ar savējo.
Kāds tam sakars ar saulrietu? Ir, tiešām ir... Pamēģini un uzzināsi! Tātad – tiekamies kaut kur baltiem sniegiem klātajās Baltijas jūras smiltiņās...