Šodien izlēma mani pārvietot uz citu kabinetu, kuru tāpat bieži apmeklēju, lai klusumā, tumšā stūrītī paraudātu, kad liekas, ka nespēju tikt galā. Nedaudz nopietnāk - tur divas kolēģes, kas ar dokumentiem un tulkojumiem nodarbojas, tādēļ tuvāk manam profilam salīdzinājumā ar inženieriem, ar kuriem sēdēju līdz šim. Nedaudz jau žēl puikas pamest, bet tagad vismaz savu jautājumu dēļ nebūs jāmēro ceļš cauri visam birojam un ziņkārīgiem acu pāriem. + citi vairs nevarēs zināt, cik daudz es nezinu.

Vienā mirklī gandrīz pamiru - manas vietas meklētāti (priekšnieku ieskaitot) pa viņa kabinetu. ES TAČU NETAISOS TUR SĒDĒT! Bet par laimi, izstumdīja pāri vecu klavieru, atrada man stūrīti , varu skatīties uz parku, jo vienas sienas vietā logs līdz grīdai.

Šodien topā tēja ar pienu.

Ar spāņiem sāku saprasties labāk. Dodu cerības.

Tikko man pajautāja, vai mans dators mani apmierina, jo tas tikai pagaidu, apmēram uz diviem mēnešiem. Vai man pateikt, ka es nezinu, vai vispār te tik ilgi taisos palikt? :D