Un katru reizi viņš runā kaut ko lietuviski, bet man īsti neizdodas uzķert, ko, jo vienmēr esmu kustībā. Pie kājām vieta monētām.

Kādu pustumšu vakaru ar Pascal gājām mājās no pelnītas McFlurry ēšanas (viņš nodeva eseju, es aistāvēju prezentāciju). Bumbas jaunēklis ir savā vietā, pie drāmas teātra. Trīs dāmas zelta sejām nolūkojas viņam par plecu, dusmīga uz naudu nedošajiem garāmgājējiem. Pagāju garām, tad apstājos, atskatījos uz viņa somu, kas mētājās uz zemes. Tur bija tie papīrīši, ko lidostās lielām somām liek klāt. Prasīju - no kurienes viņš īsti ir (iedomājos, ka tas, ka viņu nesaprotu, varētu liecināt nevis par manām sliktajām lietuviešu valodas zināšanām, bet gan par to, ka viņš nemaz nav lietuvietis). Viegli lauzītā angļu valodā viņš saka, ka zīmītes palikušas, ielidojot no Rīgas. Bet vispār viņš esot no Lietuvas cita gala (tā arī nesapratu, no kura). Un trikus par naudu viņš rāda, jo grib tikt mājās (uz to nesaprotamo Lietuvas galu). Iedevu viņam pāris litu un visas mazās bleķa naudiņas, kas bija makā (viens no retajiem veidiem, kā no tām atbrīvoties). 

 

Atlikušo vakara daļu centos salipināt kopā lidojumu no Rīgas (!!! kurš lido 300km?), neizprotamo lietuviešu valodu (parasti es vismaz kaut ko uzķeru), vēlēšanos tikt mājās gandrīz katru otro vakaru.