Nedaudz skaudri paliek uz tā ceļa. Pazīstamās vietas, Ānes pagrieziens, kas vienmēr liek smīnēt, Teteles skola, kur onkulis runāties nāca. Garozas krusts ar tālbraucēja mājām un smagajiem pagalmā. Iecavas benzīntanks, iekšas salecas. Tik šoreiz neviens negaida. Bauska, kura katru reizi liekas arvien mazāka (vai soma vieglāka). Pietura Rainis, kas man atgādina, ka līdz briedumam vēl ilgi, vienmēr galvā noķiķinu. Spoku pilsētiņa Grenctāles robeža, Lietuva. Plats ceļš. Biržai, Pasvalys, pagrieziens uz Šauļiem, Panevežys, un tad ir pagrieziens uz Kauņu. Un tur sākas mans ceļš. Mans baltais ceļš uz Viļņu, kurā mani neviens nepavada. Es viens cilvēks uz baltā ceļa, sava ceļa. Skumji? Protams. Bet tikai pagrieziena vieta.