Miega mazesamība atkal izpludinājusi robežu uz realitāti. Un diena tāda jokaina.
Daļu no šīs jokainības pavadīju pašpārmetumos. Tā vietā, lai apciemotu vecu vīru, kurš dzīvo dzīvi dzīvāk ar vienu roku kā daudzi četrroči, kurš patiešām mani gaidīja, kurš zvanīja vairāk kā 3 reizes, lai noskaidrotu, kur es esmu, es devos uz Liepāju, lietoju alkoholu un ostīju puķītes. Kad vēl es varētu lietot alkoholu un ostīt puķītes? JEBKAD! Kad vēl es varēšu apciemot veco vīru? Lietuvas studiju laikos... Cik ilgi tādi veci vīri dzīvo (Pētersīli, es izlasīju, turies!)?


Bet tad satiku māmiņu, kurai šodien iestājās apaļais piecdesmitnieks. Un godīgi - viņa ir pāris reižu mundrāka par mani. Bijām brīvdabas muzejā, mūsdienu lietišķās mākslas izstāde. Patiešām, patiešām interesanti! (Lai arī pusi pavadīju cenšoties neizrubīties kādā no izstādes izšūtajiem spilveniem.

Tad uz dziļiem laukiem. Ar šo vārdu es patiešām domāju PAMATĪGUS laukus. Pāris stundas nogulēju uz laipas, ko aizpagājušajā ziemā palīdzēju taisīt. No dēļiem mugura nedaudz stīva (lasīt virsrakstu), bet miegs svaigā gaisā: aaauaaauuuuuu kas par baudu. Arī pēdējās divas naktis pavadītas Liepājā uz balkona.

Rīt Kārlim kristības. Māsas baznīcu pasākumos nekad īsti nav garlaicīgi - viņas kristībās aizdegās viens džeks, kāzās noģība meitēns pirmajās rindās. Nevaru sagaidīt, kas būs rīt. No cūcībām, ko pēdējās dienās sadarīju, šoreiz es varētu būt baznīcas stārs. Labi, ka onkulim beidzot izdevās mani sazvanīt, parunājām. Viņš gaidīs arī turpmāk. Cik nu tādi veci onkuļi var gaidīt.
Sirds mierīgāka.

Pēdējās dienas eLVē gribu pavadīt laimīgi. Palīdzi!