Nedēļas nogalē Give and Get pasākums, kuru grūti nodēvēt par festivālu. Tāds sirsnīgs meistarklašu pasākums. Protams, klausoties Ivara stāstos par šī gada pārplūdušo Zvērā, kurā viņi ar kaijakiem pa straumi (kur parasti futbola laukums) maukuši, viena laiva noslīkusi, par trīsdiennieku, gandrīz neizejot no busiņa, par puķīšu kalniem un sēnītēm, gribas pārdomāt G&G kvalitāti, bet neko nenožēloju. Vēl jo vairāk - Samba kārtējo reizi norāva jumtu, neskatoties uz to, ka surdo divreiz novēlās (par laimi ne mirklī, kad es vienu no tiem dauzīju) un divas no trīs platformām, ko izmantojām priekšnesuma laikā, bika tik ļodzīgas, ka es baidījos pakustēties. Bet publika tā paķērās. Siena šķūņa aura dara savu! Rijiet putekļus, you motherF***ers! Jeeeeeeeeeeeeeeeeeeeeeeeeeee!

Lasu grāmatas un jūtu, kā man riebj lasīšanas process. Un tomēr nespēju atteikties. G&G sēdēju teltī un ar šoku atklāju, ka esmu piebeigusi līdzpaņemto Remarku un arī Kaijaka "Rēgi" iet uz beigām. Nēēēēēē! Nekas cits neatlika, kā iesaistīties meistarklasēs. Padejoju stepu īstās stepkurpēs. Un vienā no vakariem pārsteigti priecājos par to, kā var dejot stepu pie Nirvanas. Ko-lo-sā-li! Vajag burtus, dodiet burtus!

Šodien velku ārā gaismaz zobenu (jo visiem mīļiem zvēriņiem tādiem jābūt - R.W.J.) un cīnos pret stulbām domām par laiku. Visbriesmīgākā no domām ir patiesi šausminoša, jo patiesībā tā ir vecs teiciens. Un veci teicieni līdz šim manā piHeredzē ir piepildījušies, draņķi. Šodienas doma - laiks dziedē visas brūces. Nu nēēēēēēē, es negribu, lai šitais sadzīst. Rokās sāls paciņa, ik pa mirklim gribu iebērt to rētā. Labi - gribu to bērt citā rētā, lai citam tā nesadzīst, lai asiņo un pūžņo (pilnīgi nesavtīgi esmu gatava uzņemties labsirdīgās samarietes lomu), jo baidos, lai laiks jau sācis savu postošo dziedēšanas procesu. SUKA, SUKA, SUKA!

Vakar pamatīgi sagāzu sevī vīnu. Un ... uztinu puķīti! Es taču to nekad nedaru, tripos bijis draudziņš, kas to parasti profesionālām kustībām izdara. Galvas pilsētā Ivars parasti to izdara kā pasaku. Un nu pati sēdēju un ķipināju kopā to milzīgo, palagveidīgo, puķītēm pildīto papīru. Zini, sanāca. Nekas nekrita ārā. Tāds vecmeitas lepnums.

Pēc paris sekundēm:
ak šausmas, cik tizli lietot daudzpunkti!