Roka dižpedālis joprojām dzīvs! Un mati joprojām plīvo. Žēl, ka 80% skatītāju nācās vilties, jo Plants vairs nedzīvo pagātē un neziepējas publikai ar Led Zeppelin skaņdarbiem (beigās jau dabūja kompetes 50 gadīgie onkuļi, tikai jaunās skaņās, manuprāt, veiksmīgi pārdzīvoja). TO balsi es labprāt pakārtu kaklā, noslēptu gliemežvākā, Plantam pretī piešķirot zivs asti. Un patika, kad onkas veda savus 16gadīgos dēlēnus rādīt, kāda tad ir īsta mūzika un īsti mūziķi. Tādēļ vien piedodu pat tam mollīgajam onkam, kurš stāvēja man priekšā un tik aktīvi nesa pēc sviedriem, ka 60tie paši iekāpa dvēselē, ienesot mani starp matainiem, nevaldāmiem jauniešiem, kuriem nodzisuši pēdējie 30-40 gadi, sievas un darba atbildības. Roberta Planta spēks.
Nākošā mācība - ja esi palicis Traķos bez atstarotāja pilnīgā tumsā uz ceļa, tik un tā tev palaimēsies un kāds izmitinās Viļņā miruša mākslinieka skaistā dzīvoklī. Mājupceļā saruna ar Lietuvas mentiem, kuri bija tik laipni, ka iedeva papīru (daudz papīra) un pildspalvu, lai uzdrukājam savu gala mērķi (protams, pārāk cilvēcīgi viņi nevarēja atļautos būt, bija jāpārbauda mūs savā dartu bāzē). Paldies visiem augstākajiem spēkiem, krāsojot burtus LV, man nesanāca saskrāpēt policistonkuļu mašīnu.
Pēc gadsimta pārtraukuma aizgāju uz Sambas mēģi un mani nosēdina uzreiz pie diviem milzu surdo. Rrrrrrrrrrrrrrrrrrr!!!! Izlaidās caur visām iekšām brazīļu ugunsritmi (protams, latvieša cienīga ātruma izpildījumā).

Vakarā vecā labā virtuve, gards spāņu vīns un patiešām ņammīga pašmāju puķīte. Mīlu savus kaimiņus (labi, labi, es te sen jau nedzīvoju, bet patīk, ja sagaida). Un pilnīgā, bet skaistā reibulī devos gulēt, pārmaiņas pēc nedomājot par to, ko parasti. Vienkārši izrubījos zem puķītes uzklātās zaļās sedziņas.