Pēc vakardienas grāvējkoncerta un nakts balagāna džemseššon pamodos septiņos. Pohu nav, toties nogurums dubultā. Bezcerība,ka spēšu uzrakstīt referātu šodienas eksāmenam. Vispār absolūta bezcerība par tuvāko nākotni. Savācu gaļu, aizvelkos līdz dušai. Nepalīdz (nu labi, labi - acis atlipināja). Aizvelkos kafiju uztaisīt. Smarža jau nedaudz uzmundrina. Un tad savā cellē ieraugu vakar iedāvināto Balzamiņu. Kā tas saucās? Jā, kafija ar jumtiņu astoņos no rīta. Un tāds mundrumiņš tā kā parādījās, cerība mājās atvilkās. Nu es atkal visu varu, neiespējamo referātu uzrakstīt, semināru atbildēt, rītdienai referātu un prezentāciju uzcept un vakarā vēl dzejoļus palasīt. Visu varu, visu varu, jāsāk tik darīt!