Vakar iekāpu cietumā. Un arī izmuku. Viss kā pienākas - nepiemērots apģērbs, vēl nepiemērotāki apavi, kāpšana uz sienas, aiz sienas, izvairīšanās no civilajiem/sargiem, cerība neuzskriet kādam sunim vai spokam, kas mistiski čīkstina vecās durvis. Cietums 2 gadus tukšs, pirms mums jau tur pabijusi puspasaule un ierāvusi nāsīs visu jēdzīgo un paceļamo/atraujamo/iznesamo. Pat cietumniekus un darbiniekus. Sistēmā kaut kas nogājis greizis, spundē iekšā māksliniekus - skaistu delfīna attēlu redzējām, tik zils kā bērnības debesis, nevainīgi košs. Delfīni draudzīgi, kā jau tiem pienāks būt, un gudrāki par cilvēkiem, kā jau mums pienākas. Nenovērtētie instinkti,kurus mēs esam izšķīdinājuši plastmasā, IT un CITĀS tehnoloģijās, modeficētos suņos un potenciāli klonētajos bēbīšos.
Cietumniekiem pašiem savs universs, sava pasaule, sava pilsēta, savs veikals un ēdnīca, sava diēta, savi hobiji, savas mīļākās apsargu rindās, dienesta romānu parodijas. Un neteikšu, ka sliktāk. Un nerakstīšu, ka sliktāk. Zinošie teica, ka tāpat viņi visu var dabūt. Sakari, tikai sakari.
Jauna ideja par izglītību. Precīzāk - izglītošanu. Pirms man pasvieda ideju par māsterdigrī priekšrocībām palīdzēt pie digrī tikt arī citiem zinātkāriem ļaudīm (un savas dzīves izniekotājiem, kuru senčiem naudu nav kur likt/grūti sūri pelnītās monētiņas gribas ieguldīt sevu miesu un asiņu izglītošanā, lai tiek augstāk kā paši savā laikā (kurš it kā jau nav beidzies.. kas tas pa teicienu - manos laikos? Tikai līķi tā drīkstētu runāt). Un pa šito līniju dzima jauna ideja - var jau arī palīdzēt (vai iedomāties, ka palīdzi)Aizrestijas iedzīvotājiem izglītoties. Mani taču neapēstu, domāju.
Ir ideja, ir, ir.