Vareni iesprūdu dzejolī. Rakstu par 'būt ceļā', bet visu laiku kaut kur smadzenītēs čust mājas pussagruvušais pavards ar nelielu liesmiņu mutē.
Sauc, sauc tas ceļš, asfalta smārds nāsīs, putekļi ausīs un iesauļotas smieklu grumbiņas ap acīm. Konservi, miskastes, telts, ceļš ar lielo R. Ceļa stabiņi sitas pret acu zīlītēm un kņudina laika sajūtu. Kur nokļūsi, kad nokļūsi, kas sagaida aiz stūra? Un es visās ielpās un izelpās ļaujos ceļam, ļaujos, kamēr izļaujos burtos. Viss kārtībā līdz mirklim, kad ieklepojas mājas pavards. Nu lai jau klepo, izcelšu skaistu bināro opozīciju. Kā tad! Ej nu saproti, ko tas pavards tur gvelž. Atvadās, aicina, liek aizmirst, piesien?! Nesaprotu vairs, bet pabeigt gribu (cik naivi mēs iedomājāmies, ka varam pabeigt ceļu.. nav jau pasaulē lielākais cementa Jēzus)! Iešu uzpīpēt uz balkona, ko mājās nekad nedaru (bet jādara nedarītas lietas, lai atnāktu neatbildētās atbildes) un ceru, ka atradīšu.

Un pa virsu tam - izplēšu lapas no svešas dienasgrāmatas.

Nu jau smagākā versijā.
Iedomājies ainiņu - meitene sēž krāsns mutē. Apķērusi ceļus, ļoti domīga, bet ne aizdomājusies (acis nav sastingušas vienā punktā, kaut kur skraida apkārt). Kaut kur aiz muguras gail sarkanas (kādas tad vēl..) ogles. Un ap viņas galvu kaut kāda kustība. Nedaudz koncentrējot skatienu ogļu gaismā var redzēt asfaltētu ceļu, kas pa kreiso ausi meitenei ieslīd iekšā, pa labo tādā pašā ātrumā slīd ārā.