skaidrs kā diena, ka tiem, kas ieraksta reizi četros mēnešos kaut ko savā dienasgrāmatā, ir kāda cita dienasgrāmata, kur viņš to dara daudz biežāk nekā vajadzētu. es mēģinu šeit pateikt kaut ko vairāk, kaut ko atklātāk, kaut ko dramatiskāk, kaut ko satriecošu, kaut ko, kas pārsteigtu mani pašu, bet sasodīts, es varu pateikt tikai to, kas ir noticis un tas nekad nav nekas dramatisks. ja nu vienīgi tas, ka vienmēr iemīlos tajos, ko nevaru dabūt. tas vēl nav viss. es iemīlos, bet vispirms pārliecinos, ka tas tiešām ir kaut kas nedabūjams, kaut kas neaizsniedzams, pietiekami cietsirdīgs un aukstasinīgs, kāds, ko mīlēt būtu suicidāli un nāvi simtprocentīgi garantējoši. un šodien man liekas, ka es to daru tīšām, lai nebūtu jāpiedzīvo īstu attiecību spožums un posts. es iemīlos tajos, ar kuriem attiecības jebkurā gadījumā - sākušās vai nesākušās, - nocietinātu manu sirdi katrām nākamajām.

ck ilgi var turpināties draudzība, kas balstās uz kopīgām lietām, ko slēpt?

šī ir mana krīzes dienasgrāmata. es neciešu vājus cilvēkus un neticu, ka viņi jebkad spēs mainīties. zinu, ka daži cilvēki mani redz kā vāju un iniciatīvas nabagu, bet dziļi sirdī es zinu, ka viņi ir vājāki par mani, tāpēc neciešu arī viņus.

es sarkstu, kad esmu ar smalkiem ļaudīm, piemēram, uz ielas, un kāds garāmgājējs nolamājas vai nospļaujas. nez kāpēc identificējos ar tiem rupjajiem, dzīves nelutinātajiem, vienkāršajiem, tā kā no viņu kastas vai kā. starp citu, 'vienkāršs' gadījumā nav saistīts ar kārtām - viena kārta mugurā vai pirmā cilvēku kārta?

kad palasa cilvēku noslēpumus, pašam arī gribas visādas lietas pateikt par sevi, tā, lai vismaz kāds zina.
visšokējošākais, ko esmu lasījusi ir apmēram šāds - visi cilvēki, ko pazinu bērnībā, ir pārliecināti, ka esmu miris jau 15 gadus.
līdzās šim apgalvojumam visi mani 'noslēpumi' nobāl.
http://postsecret.blogspot.com/

aizvakar pie alfas notrieca divas sievietes. tas, kas to redzēja un man to stāstīja, par to turpināja domāt skaļi divas dienas, par to, ka būkšķis bija maigs, līdzīgs skaņai, kad dauza paklāju no putekļiem, par to kā cilvēki aizripo, atsitoties pret mašīnas priekšu, kas brauca drusciņ ātrāk nekā vajadzētu un sadūrās ar cilvēkiem, kas šķērsoja ielu neatļautā vietā, un kā tie paliek nekustīgi uz ielas. Un tad viņš man jautāja - vai tas ir sātana darbs?

Šorīt seja izskatās pavisam slikti. Tur, kur uz deguna vēl vakar bija pumpa, šodien ir izkasīta bedre, kas pildās ar caurspīdīgu šķidrumu un asinīm.

mani mierina tas, ka visiem krutajiem arī lien apakšbikses dibēnā.
Un vēl visiem nāk atraudziņas, lai cik smalki viņi ēstu.