|
Feb. 27th, 2026|11:36 am |
Vakar viena doma iesita sirsniņā - visu nevar izrunāt pie psihologa, dažreiz vienkārši vajag apkārt cilvēkus, kopienu, lai augtu, attīstītos un atlabtu. Šobrīd ir kaut kā ļoti savrupi. Cilvēki katrs savā alā. Savos darbos un nedarbos, savās dzīves, ļoti grūti pašam izkustēt ārā no ierastā vāveres riteņa, plus, inercē paraut citus līdzi. “Kaut kad drīzumā jāsatiekas” tipa ziņas sastājas rindā un vienkārši paliek neatbildētas.
Kā bija tajā Kronberga dzejolī?
Pēc rudens depresijas
nāk ziemas apātija,
tad seko pavasara nogurums,
bet vasarā bažas, ka būs auksta un lietaina
mūsu tā jau tik īsā vasara.
Jo pēc vasaras nāks rudens depresija,
ziemas apātija, pavasara nogurums
un bažas par īso, auksto un lietaino vasaru,
kurai sekos rudens depresija,
ziemas apātija, pavasara nogurums
un bažas par pārāk īso, pārāk auksto un lietaino vasaru,
kurai atkal sekos rudens depresija,
ziemas apātija, pavasara nogurums
un bažas par vasaru, tik īso, tik lietaino, kurai… utt. …
Līdz kādu dienu jutīsi, ka esi pavadījis
visu mūžu ar rudens depresiju,
ziemas apātiju, pavasara nogurumu,
bažām par vasaras aukstumu,
ka tagad tu gribētu dzīvot bezrūpīgi kā cīrulis,
bet esi pārņemts no bēdām, ka tik maz vairs palicis,
līdz tev nudien vairs nebūs (jācieš no)
rudens depresijas, ziemas apātijas,
pavasara noguruma,
nebūs vairs jājūt bažas par auksto un lietaino
vasaru. |
|