| |
[Sep. 14th, 2022|10:03 am] |
Vakar tā saraudājos, pirms aizgāju gulēt. Nu, visas pasaules smagums pēkšņi iekrita manī. Stresi, prokrastinācija, bailes no neizdošanās, no atteikšanas. Zinu, zinu, ka uz šo visu var skatīties kā pieredzi, no kā mācīties, bet gribas, lai tās pieredzes, no kurām mācos, ir pozitīvas, ar izdošanos, ar plusiņu galā. Grūti rakstīt projekta pieteikumu, tam veltīt n-tās stundas, nezinot, vai to grantu dabūsim, kas un kā notiks. Šobrīd tas tāds brīvprātīgais darbs, kas prasa daudz stundu un nervu, bet pa ko neko nemaksā (hā, maksā pieredzē). Vai es pārāk daudzām lietām saku "jā"?
Šodien V piesēdās man blakus strādāt, tādi palīdzot man darba laikā neskatīties youtube video un neprokrastinēt, bet, te, nu, es sēžu cibā un rakstu šo. Pieņemsim, ka pašrefleksija ir daļa no mana darba procesa. Bet, protams, šis tāds liels žests no V puses, novērtēju. |
|
|