| |
[Sep. 13th, 2022|02:14 pm] |
Septembros vajag braukt uz Rīgu, bet tā arī nav aizbraukts un diez vai sanāks. Nē, paskatos kalendārā un bankas kontā, nesanāks. It kā lietas notiek uz labo pusi, bet ir bail darīt, bail darīt LIELAS lietas. Dzīvoju četrās sienās. Ik pa laikam aizminos līdz veikalam. Tā ir mana teju vienīgā "izklaide". Man ļoti pietrūkst cilvēku, ar kuriem dalīties. Kaut kāds tāds posms, kad notiek atdalīšanās no iepriekšējām dzīvēm un ādām. Neviens jau neteica, ka būs viegli.
Sākumā likās, ka 2 nedēļu pauze starp terapijas sesijām būs baigi okay, nav ko tik bieži man tur runāt, bet tagad terapeite atvaļinājumā un sanāk ilgāka pauze, jūtu, ka pietrūkst. Ar V pārrunājām, kāpēc man ir grūti strādāt 8 h no vietas, kāpēc es varu "tikai" kādas 3-4, kāpēc man vajag atpūsties - lai smadzenes nepārcepas. Bet tad nonācām pie secinājuma, ka es īsti nemāku atpūsties. Vienkārši neko nedarīt. Bez kauna, vainas vai citām negatīvām sajūtām. Liekas, ka atpūta ir jānopelna, lai gan racionāli zinu, ka tā nav. Visiem pienākas atpūta. Man liekas, ka atpūta nav bijusi kaut kādus n-tos gadus. Tā jau nav, bet pēc sajūtām tā liekas.
Kā atpūsties? |
|
|