Odu Kaupre - 12. Oktobris 2006

Sākās viss ar to, ka tiek nogulēts līdz 11:30. Nē - ar to, ka vakar vakarā saēdos kartupeļu pankūkas, un sajutos šausmīgi netīrs! Izvēlos no gultas, uztaisīju brokastis, paēdu, pavadīju dažu labu, un atskārtu, ka darāmā ir nenormāli daudz! 12:30 - Sāku darīt. Darās kā ar pie strāvas pieslēgtiem vadiem - visu laiku drebu un griežu zobus. Skrienu uz tikšanos 16:00. Kāpjot mikroautobusā, pret durvju stenderi sasitu pieri. Cilvēks neierodas, sazvanīt viņu arī nav iespējams, jo, redzi, mobīlais šamam jau kādu laiku nokāries, un kaut kādā ziņā tas pavisam noteikti ir labi. Tālāk devos uz štābiņu, līdzi nesdams tumbas, tās nogādāju objektā bez starpgadījumiem. Te viens otrs visu piedrupinājis, atstājis nemazgātus traukus utt., bet, nu - jāsamierinās, vismaz līdz iespējai nolasīt lekciju. Ķēros pie darbiem. Un tagad?! Tagad es secinu, ka CMS, par kuru biju tik labās domās, nemaz nav tik labs! Rezultātā izdarīts secinājums, ka jāatgriežas pie pirms diviem mēnešiem atmestās domas taisīt jaunu, vienkāršu, elastīgu CMS paša rokām. Bet rezultātā ap sirdi kaut kā vieglāk palika. Sava lieta tomēr ir SAVA LIETA. Kārtējā mācība.