Odu Kaupre - Musaram

Ļ. Cien. Musar!
Gribas kliegt, ārdīties, kaut ko mainīt, utt., bet pirms to sāku darīt atduros pret "viss, taču, ir kārtībā - viss ir tieši tā kā tam jābūt" sienu. Un tā jau arī ir. Nekas nav jāmaina. JO VISS RIEBJAS JAU PAMATOS! Un pamati saspiesti apakšā ar tādu spēku, ka tos savādāk vairs ārā dabūt nevar, kā tikai spridzinot. Ar ātomeni! Gribas būt slavenam, bet uzkāpju uz "Priekš kam?! Tad man būs visu laiku jāsmaida, jāliekuļo, ko tas mainīs? utt." grābekļa. Esi iedomājies, ka kompliments "Tu labi izskaties" var izraisīt arī sliktu garastāvokli? Pat vēmienu?! Vai vienīgie dzīvie ir tie, kas sprēgā bez gala un bez malas, nespēdami apvaldīt savas emocijas? Tad vēl tie, kas apvalda, lepojas ar savām emocijām, ņirgājas par nejūtīgo, trulo "masu". Jā... Šīs visusvētās emocijas, kas liek nedomājamām domām galvā virpuļot, virpuļot, aizvirpināt, apvirpināt tā, ka nesaproti, kas notiek, un pat negribi vairs to zināt. Ir iespējams nedomāt. Starp citu. Tikai baigi grūti. Ja kas. "Kaut ko gribās, tikai nezinu ko, bet kaut ko gribās..." - Šādi vārdi dažkārt izraisa vēlmi pārgriezt sev vēnas. Gribas būt normālam cilvēkam, bet neviens vairs nespēj man sniegt atbildi uz jautājumu, kas ir normāls cilvēks? Ja nu vienīgi: "Nu - normāls - tas ir 'normāls' U know... Nū - kā lai pasaka - NORMĀLS! Tas taču pats par sevi saprotams!" Nespēj! Neticētu! Un ko saprot ar jēdzienu "cilvēcisks"? To, ka mēs taisam sūdus un priecājamies par to, kādus sūdus taisa citi, ar domu, ka tiem, par kuru sūdiem jūsmojam, būtu jāsajūsminās arī par mūsējiem? Jā - tas būtu tikai un vienīgi godīgi... Pasākumi, pasākumi, pasākumi. Viens otra dibenu grābstoši jaunuļi. Milzonīgs daudzums vārdu, kas izsviesti vārdu apmaiņu rezultātā. Mēs mainamies ar visu. Ar precēm, naudu, grimasēm un vārdiem. Bezgalīga bučiņu jūra autobusa pieturā mīnus astoņos grādos. Kasieris lielveikalā, kurš gods godam turas pie: "Labdien! Jums klienta kartīte? Paldies! Lūdzu! Uz redzēšanos!" Un sasniegumi. Kas tie tādi? Daudz dalību konkursiņos un izstādītēs?! Karjera visos stūros. Knapi kustošs astoņdesmitgadīgs lidmodelis, kurš kādreiz varējis nostāvēt dienu divmetrīgas kārts galā uz galvas. Dzīve ir tik sīka. Tad vēl meitene, kurai cilvēkos patīk "dabiskums". Kas tas tāds?! Ej ellē ar savu spalisko gorīšanos!

Nopirku ķīniešu melno tēju, smaržo kā mežs pie upes augusta pievakarē, pēc dienas, kurā saule sasildījusi gaisu līdz pat +34 grādiem.

Šerpi. Bezgalīga materializācija. Pirms nāves varētu sadedzināties ar visu, ko esmu radījis. Vai varbūt tūlīt?

Ķīnai stratēģija. Ķīna vēl arvien močī. Ķīna klusē, neatbild uz stulbiem jautājumiem, apklusina iekšējās dziņas un pašapcerīgus jautājumus. Ķīna tikai močī, močī! Tur vēl seko vienam "absurdam" ideālam (cik nu kaut kas vispār var būt jēgpilns vai absurds), kas drīz būs nobriedis tiktāl, ka ar to varēs izdauzīt ne tikai ļaunos garus no uzsilušās zemes miesas.

Bet pašam Muhamedam nebūtu tik daudz naida iekšā kā viņa sekotājiem šodien. Vai Muhameds būtu priecīgs redzot, ka viņa sekotāji tā vietā, lai izprastu Dievu, ceļ traci, materializē savās dzīlēs snaudošo un modrības trūkumu izmantojošo dēmonu nelāgo spēku?