(bez virsraksta)

« previous entry | next entry »
Dec. 16., 2005 | 10:06 pm

Kustaricas kaķīši. Pirmo reizi skatoties smējos. Šodien mazliet. Bet tad ieklausījos kaut kur iekšpusē, un tur saklausīju vārdus - "tas tiešām ir smieklīgi?". Tur ir daudz emocijas, tikai ne gluži tādas kā man. Vai nu es mainos vai arī palieku tāds kādam man vajadzētu būt. Atmetās liekās lietas. Maska lobās nost. Kūst, drīz notecēs pavisam.

Un ziemassvētki? 24. decembris - došos uz savu būdeli meža vidū - viens pats - pie īstajiem rūķiem. Jo tur ir auksti. Visapkārt. Priekšrocība. Mazāk viltotā prieka tīkotāju, kuriem tīk, ka ir silti, silti. Ar turienes rūķiem nav jārunā. Viņi nedomā par visādu krāmu, ko dāvināt cilvekveidīgajiem, gatavošanu. Viņu dāvana ir miers. Iekšējs miers. Novēlu Tev, novēlu sev. Bet tas apkārt esošais, visus pārņemošais drudzis, muskuļus raustošais prieks - ak, kāds prieks, aplipis ar sīrupā apviļātu cukurvati, no kuras pēc tam iekšas paliek skābas. Man tādu nevajag.

Netirgojiet neideālu karstvīnu! Tādu uztaisīt māku es pats! Kaut gan vakar noklausījos recepti, pēc kuras vadoties varētu tikt pie varen smeķīga vīna - karstā. Ar rumu! Tādu es dzēru vakar! Burvīgs! Nekad tādu nebiju dzēris... Bet šodien man un Alīdai notirgoja kaut kādu lētu šļuru. Mjeh.

Domāt ātrāk.

Jādāvina simboli. Paštaisīti. Nu bet protams...

Links | ir doma | Add to Memories


Comments {0}